‘’Echinocactus grusonii’’ Dirty Deal teatro

Lai gan esmu apslimusi, mani tas neaptur doties uz pirmizrādi. Pēdējā laikā ir vēlme un nepieciešamība paplašināt savu redzesloku, un cenšos iepazīt citus teātrus.
Vakar man bija pirmā iepazīšanās ar Dirty Deal teatro, un esmu tik pozitīvi pārsteigta! Tik mājīgas telpas, ļoti laipni cilvēki, brīnišķīga kafejnīca. Un tas, kas mani pārsteidza visvairāk – izrāde pat pirmizrādes dienā ir apbrīnojami ‘’gatava’’. Aktieri spēlē ar totālu mieru, pašpārliecinātību un profesionalitāti. Nav jūtams uztraukums, tēli noslīpēti līdz katram mazākajam sīkumam. Izrādei sākoties, bija uz robežas, ka var iet primitīvo ceļu, bet viss labi sabalansējās un ne mirkli nebija garlaicīgi. Un vienkārši par nopietnām un smagām tēmām. Pārmetums arī mūsdienu karjeras sievietēm, maza ņirgāšanās par psihoterapeitiem, kuriem beigu beigās pašiem vajag palīdzību un ir dziļi sevī ļoti nelaimīgi un depresīvi. Pēc ilgāka laika baudīju vakaru, izrādi, atmosfēru, jaunus, talantīgus aktierus un labu pēcgaršu pēc tam. Reinis Boters bija vakara lielais atklājums. Jūtama profesionalitāte, briedums, mainība, jauka viltība, laba fiziskā forma plus skatuves šarms. Ļoti dabiski spēcīgs un patiess Jānis Kronis!
Lai gan izrāde nav dziļi urķējoši intelektuāla, tā liek domāt, kas teātrī, manuprāt, ir pats svarīgākais. Ar ironiju un smaidu par dzīves grūtajiem brīžiem. Maza kritika arī mums, sievietēm(kā tad bez tās, ja vīriešu psihodrāma). Bet jāatzīst gan – forši mums te Latvijā tie džeki, tie aktieri un režisori! Un beigas uz pozitīvas un humorīgas nots.

993548_993008017444185_8063288424944068812_n

‘’Melnā sperma’’ Ģertrūdes ielas teātrī

Beidzot, beidzot redzēju šo izrādi. Biju domājusi to noskatīties janvārī, bet saslimu, tad domāju iet janvāra beigās, bet atkal saslimu, un nu, acīmredzot, pienāca diena, kad man bija lemts to noskatīties jeb vienkārši biju tam gatava. Pēdējā laikā teātros iestudējumi ir samērā vāji(runāju tieši par pēdējā mēneša iestudējumiem) ,vienmuļi, un biju izslāpusi pēc īsta teātra.
Izrāde man neiespēra kā zibens spēriens un nelika aizrauties elpai, jo liekas dabiski, ka teātrim skatītāji ir jāprovocē un jāizsit no komforta zonas, jāmodina. Kaifoju, kad izrāde nav ‘’pareiza’’, tikumiska. Lai gan režisors it kā nepasaka neko jaunu( galvenais un spēcīgākais pamats ir ‘’Cerību ezerā’’), tomēr apstiprina un pastiprina mūsdienu problēmas un sāpes. Visspēcīgākā aina/ stāsts/novele ir par skolotāju, kura skolniekiem mūžīgi pieprasa mainīties, bet pati nav spējīga pat kurpes nomainīt, kur nu vēl ko citu.Marijas Linartes tēls ar pārlieku lielajām augstpapēžu kurpēm ir stipri palicis atmiņā. Arī pārējās ainas ir ļoti, ļoti spēcīgas, tikai nav vērts tās visas uzskaitīt, jo tad atstāstīšu visu izrādi. Iestudējumā ļoti liela nozīme ir skaņām, mūzikai, kas pasaka pat daudz vairāk par vārdiem un veido spērienu pilnasinīgu. Jaunie aktieri ir spīdoši, strādā ar pilnu atdevi. Bauda skatīties talantīgos cilvēkos. Mani personīgi visvairāk aizkustināja un pārsteidza Āris Matesovičs. Vienlaikus spējīgs iemiesot maigumu, rupju tēviņu, fanātisku kaimiņu. Ir labi, ka tieši šie aktieri ir nonākuši pie Nastavševa, cerības uz domājošu, sava ceļa gājēju aktiera nākotni. Vīzijā redzu Nastavševa Teātri.
Ļoti spēcīgi jūtamas režisora(Vladislavs Nastavševs) dziļas dvēseles skumjas un saglabājušās dusmas pret sabiedrību, izglītības sistēmu, cilvēku izveidotiem stereotipiem, liekulību, nežēlību, nepatiesumu. Domāju un ceru, ka viņš ar savām izrādēm kaut mazliet atbrīvojas no tumšām izjūtām sevī, vismaz man kā skatītājai izrāde ir attīrīšanās, atbrīvošanās. Saku lielu paldies par vēl vienu darbu, kas cilvēkus modina un ved uz patiesumu, brīvību.

MELNA_SPERMA_89-1024x682

‘’Svina garša’’ Nacionālajā teātrī

Šo iestudējumu gaidīju ar lielu nepacietību, jo romānu jau biju pirms kāda laika izlasījusi, un tas mani spēcīgi iespaidoja un arī satrieca. Varu teikt, tas ir viens no spēcīgākajiem pēdējā laika iepazītajiem romāniem. Un aktieru sastāvs arī likās interesants, piesaistošs.
Jau ieejot zālē, uzreiz piesaista scenogrāfija, kas ir veidota kā bibliotēka. Pirms izrādes sākšanās aktieri apsēžas bibliotēkā un lasa grāmatas, rakstus. Vienlaicīgi ekrānā parādās vēsturisko fonu raksturojoši laikrakstu izgriezumi. Arī skatoties izrādi, scenogrāfija liekas pat vairāk nekā piemērota. Rodas sajūta, ka kādā parastā piektdienas pēcpusdienā aizej uz kādu bibliotēku, apsēdies kādā ērtā stūrītī un sāc lasīt ‘’Svina garšu’’. Visi tēli, notikumi parādās tavā acu priekšā kā kino filma. Varbūt tiem, kuri nav lasījuši grāmatu, izrāde varētu šķist vēl spēcīgāka un interesantāka, jo, diemžēl, trīs stundās norisinājās tikai un vienīgi romāna atstāsts, izlaižot dažus, manuprāt, svarīgus brīžus. Es biju cerējusi, ka režisors Valters Sīlis būs ielicis vēl kādu padziļinājumu, jaunas pārdomas. Jo tās lielās pārdomas, sāpes un skumjas rodas, tikai pateicoties romānam. Bet es šoreiz nevēlos kritizēt, jo man vienmēr ir no sirds prieks, ka iestudējums kopumā ir izdevies un interesants. Un šī izrāde, lai gan ar vājo dramaturģiju, tomēr ir izdevusies, jo vairāk nekā trīs stundās ir spējīga uzturēt skatītāja uzmanību. Un no sirds ceru, ka uz šo nāks vairāk jauni cilvēki, kuri vēl neko daudz nezin par skarbo, skumjo un absurdo Latvijas vēsturi. Jo pazīstu cilvēkus, kuriem ieplešas milzīgas acis, dzirdot, ka Latvija bijusi neatkarīga arī pirms 1991.gada.
Par vienu faktoru gan esmu Valteram Sīlim ļoti, ļoti pateicīga. Un tā ir galvenā varoņa Matīsa Birkena lomas atveidotāja izvēle. Raimonds Celms ir fantastiski atbilstošs Matīss, un redzēt jaunu aktieri tik organisku, brīvu uz skatuves nenākas bieži. Raimondam ir Dieva dots talants, ko jau ievēroju pagājušogad, kad redzēju viņu pirmo reizi, ‘’Vīnes meža stāstos’’. Un pat vakar, pirmizrādē, aktieris bija tik drošs, brīvs, un no uztraukuma nebija ne miņas. Bezgala simpātisks, patiess, mierīgs, patīkams un uzreiz atšķirīgs no citiem. Par Raimondu varētu jūsmot gari un plaši, jo ir tik patīkami redzēt jaunu aktieri, kuram ir talants un latviešiem tik reti piemītošā dabiskā, brīvā, pašcieņas būtība. Pie tam viņš ir ļoti fotogēnisks, labs videomateriāls. Ceru, ka viņam nāks pareizas, lielas lomas un režisori, kuri neieliek vienos rāmjos, stereotipos.
Pārējie aktieri, jāatzīst, bija diezgan vienpusīgi, māksloti, bet nebija jau arī daudz, kur izpausties. Neatbilstoša likās Līga Zeļģe, kura ar dažiem teikumiem vien spēja nokaitināt. Arturs Krūzkops Kažas lomā ļoti patika un labi palika atmiņā, un viņš ir viens no retajiem domājošajiem meklētājiem un rutīnā neslīgstošajiem aktieriem. Kopumā izrāde liek domāt un aizved pat pie citiem jautājumiem, pārdomām. Arī nākamajā dienā daudz domāju par pagātni un savām saknēm. Saku siltu paldies Nacionālā teātra radošajai komandai par ieguldīto darbu!

752783

Foto:Agnese Zeltiņa/http://apollo.tvnet.lv

‘’Pilna Māras istabiņa’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Beidzot pēc ilgāka laika atkal esmu atsākusi rakstīt blogu. Salūza dators, un iestājās rakstīšanas pauze. Bet ne teātra apmeklējumu pauze. Pirms nedēļas biju uz pavisam nesen iestudēto ‘’Pilna Māras istabiņa’’ Ineses Mičules režijā. Izrāde patiešām liek domāt un paskatīties uz sevi un apkārtējiem no malas.
Pēc izrādes raisījās divējādas sajūtas, bet, laikam ejot, atklājas pilnīgi jaunas šķautnes, nianses. No vienas puses, izrāde ir apbrīnojami mūsdienīga un tieši tagad tik aktuāla. Māra Zālīte jau pirms vairākiem gadiem pareģoja šīs dienas latviešu sabiedrības būtību. Diemžēl, mūsu sabiedrība ir ļoti nelīdzsvarota, galējību pilna. Nav tā vidus, līdzsvara. Viens sēdēs debesīs un būs norobežojies no apkārtējās pasaules, veidojot savu mazo valstību un nelaižot nevienu sev klāt. Otrais būs tik ļoti ‘’pie zemes’’, ka centīsies tikai nodrošināt sev iztiku un neko vairāk nevajadzēs. Tiem cilvēkiem, kas pa vidu,īpaši jaunajiem, nav kur atbalstīties un sataustīt pamatu zem kājām. Tā ir liela sāpe, kuru, man šķiet, tik ātri neizārstēs. Izrādē arī skaidri jūtams sauciens , lai mēs katrs mēģinām saglabāt Latvijas kultūru, kamēr nav par vēlu. Iestudējums nav izdevies pilnībā, jo ir daži trūkumi, kā ,piemēram, scenogrāfijas nedrošība, mūzika, videomateriālu ņirboņa. Režijas paņēmieni jau ir vairākkārt redzēti.
Skaidrs ir viens- JRT aktieri katru izrādi spēj pacelt citā kvalitātes un jūtu pasaulē, par ko vienmēr prieks. Andra Keiša Miķelis ir izcils mākslas darbs. Izspēlēt tik sarežģītu lomu ir apbrīnojami! Un liels atklājums bija jaunais (topošais?) aktieris Mārtiņš Velps Krauklīša lomā. Tādu vieglumu un profesionalitāti jaunajos bieži neredz. Prieks! Arī pārējie aktieri ir brīnišķīgi!
Izrāde uz divām stundām apstādina un dod iespēju mēģināt saprast, kur es un mēs atrodamies šobrīd, kāda mums vērtību prioritāte, kādi izskatāmies, un tad arī izprast darāmo pašcieņas un Latvijas saglabāšanai. Uz beigām man pat sāka sāpēt vēders no viegla uztraukuma(?) vai arī kaut kas ar mani saslēdzās vairāk nekā parasti. Nezinu. Varu tikai pateikt, ka ir vērts aiziet paskatīties uz mūsu sabiedrību un sevi tajā skaitā, lai rastu idejas un pārdomas.

xlarge_afe3

Foto: http://www.lsm.lv

‘’Ilgu tramvajs’’ un ‘’Oblomovs’’ Jaunajā Rīgas teātrī

‘’Ilgu tramvajs’’
Ar šo iestudējumu man saistās divu gadu attīstības posms(tā formulēju tikai tagad) . Kad pirms diviem gadiem sāku regulāri iet uz teātri, biju dabūjusi ielūgumus, un, neko nezinot par JRT un teātri vispār, aizgāju uz šo izrādi. Toreiz, neko nesaprazdama un nezinoša, aizgāju mājās pēc pirmā cēliena(savus toreizējos uzskatus nerakstīšu, jo par tiem kaunos). Un beidzot vakar noskatījos izrādi līdz galam.
Šoreiz izjutu un izdzīvoju stāstu ar visu sirdi un dvēseli. Vakarā, atnākot mājās, nebija nekādas vēlmes runāt, jo izrādes būtība ir ļoti smaga, un pusi smaguma turēju savā sirsniņā, kura lūza no skumjām. Un arī šodien visu dienu domāju un dzīvoju vakardienā. Aktieri atkal ir veikuši kolosālu darbu, kuru grūti pat saprast. Elita Kļaviņa ir Liela aktrise, kuras Blanšai noticēju līdz galam. Andra Keiša Stenliju sapratu, attaisnoju, un no tēlojuma sirds lūza gabaliņos. Vakara lielais atklājums Iveta Pole. Ļoti patika Ivars Krasts, Sandra Kļaviņa. Un scenogrāfija izstrādāta līdz smalkākai lietiņai.
Šī ir no tām izrādēm, par kurām grūti runāt, rakstīt, bet domas svaidās uz visām pusēm ar pārdomām, jautājumiem. Kāpēc kāds ir spējīgs izturēt dzīves smagākos sitienus un dzīvot tālāk, bet kāds ir vājāks un neiztur spiedienu? Man aktualizējās Likteņa un dzīves ceļa jautājumi . Un apbrīnojami, ka 1947.gadā uzrakstīta luga var būt tik šodienīga, runājot par cilvēku.

3852724_hYfthO
‘’Oblomovs’’
Izrāde, kura satricināja manu pasauli. Nespēju izteikt apbrīnu par aktieru veikumu un fantastisko izrādi. No smiekliem līdz asarām un dziļām pārdomām .
Scenogrāfija ir brīnumaina. Netīrā istaba ar apsūbējušiem logiem, koku ēnas. Lēnais izrādes ritms ļauj saplūst ar citu pasauli un sajusties kā pašam Oblomovam, kuram slinkums un bezjēga kaut ko darīt. Vilis Daudziņš ir pasaules līmeņa aktieris. Skatījos uz viņu ar ļoti lielu apbrīnu un lepnumu. Un šī izrāde dod katrai paaudzei kaut ko citu. Jaunajiem, kuriem ceļš vēl tikai priekšā, censties, cīnīties par savu sapni, mērķi. Vidējai paaudzei, ka nav jau jēga tajā lielajā karjeras skrējienā, neatstājot iespēju savam sirds priekam, jo noslēgums visos gadījumos līdzīgs…
Baudīju vakaru ar garīga piepildījuma garastāvokli, nesteidzīgu laika ritumu un daudz, daudz pārdomām.

1u7g7179_web

‘’Cilvēks, kas smejas’’ Nacionālajā teātrī

Teātri uztveru ļoti jūtīgi. Un vakar man iestājās krīze. Man šī izrāde bija trieciens. Un šoreiz ne pozitīvā ziņā. Pirmo cēlienu kaut kā izturēju, bet otrajā cēlienā es vairs nezināju, kur likties. Uznāca raudiens no bezcerības. Biju gatava izrādes vidū pamest zāli. Bet izturēju. Un pēc šī vakara sapratu katru, kurš pēc šāda murga vēlas piedzerties, salietoties jeb vienkārši pierīties( pēdējo variantu izvēlējos es).
Biju domājusi, ka šī izrāde būs kas labs. Kaut kas klasiski svaigs, ar savu domu un jūtām. Bet šādu murgu ļaunākajā sapnī nebiju iztēlojusies. Es atkal nezinu, ar ko lai sāk. Kalniņa mūzika man vienmēr ir patikusi, bet šeit tā izklausījās nepiemēroti, novecojusi. Otrā cēliena beigās tā jau šķebināja. Mikrofoni pilnīgi neiederīgi, padarot visu vēl mākslīgāku. Viss sakratīts, kompleksiem pilns(kā jau dažkārt latvietim ), skaļš, bez emocijām, stīvs, nedabisks, pārspīlēts, talantīgi un mīļi aktieri pārvērtušies līdz nepazīšanai( un ne jau grima, tērpu rezultātā). Ja būtu bijusi pirmo reizi Nacionālajā teātrī uz šo izrādi, tad es tur nekad vairs nespertu kāju. Ir pat grūti iedomāties, ka uz tās pašas skatuves ir radīti fantastiski darbi, kuri pat ir Eiropas līmenī. Tikai pašā beigu ainā parādījās maza emociju deva. Pavērojot skatītājus(tiesa gan, vecie zelta abonementi), kuri nelielā skaitā beigās slauka aizkustinājuma asaras, sapratu, ka režisore( Rēzija Kalniņa) ir gana viltīga, lai finālu uztaisītu aizkustinošu, klasisku.
Ik pa reizei centos atslēgties no izrādes darbības un pieslēgties tikai tekstam. Un teksts ir neticami spēcīgs un svarīgs mūsdienās. Bet izrādes darbība nu nemaz nesaskanēja ar tekstu. Tās bija divas atšķirīgas pasaules. Protams, nākamajā dienā aizgāju uz bibliotēku un izņēmu Igo(Victor Hugo) romānu.
Ja Kalniņa iedomājusies, ka viņa var būt režisore, tad viņa ļoti smagi kļūdās. Vismaz ne Latvijas teātros. Viss jau ir kaut kur redzēts, jūtama iesprūšana nenoteiktā pagātnē. Suņa gaudas man atgādināja ‘’Bāskervilu leģendas’’’, scenogrāfija jau arī ir redzēta. Un beigu aina, kur mazais Gvinpelēns lēkā pa peļķi ar saviem gumijas zābaciņiem, man asociējās ar latviešu nespēju un negribu dot saviem bērniem brīvību. Ierobežo un neļauj izbaudīt bērnību, kas atstāj nospiedumus nākotnē. Tas pat īsti nav saistīts ar izrādi, bet tā bija mana pirmā doma, kas ienāca prātā.
Izrāde ir izgāšanās, un, ja es būtu teātra direktore, tad pēc pirmizrādes ‘’Cilvēku, kas smejas’’ noņemtu no repertuāra. Tās ir mokas gan aktieriem, gan skatītājiem. Ja izrādes sāk iestudēt neprofesionāli režisori ,tad teātri vairs nevaru uzskatīt nopietni.
Katru izrādi uztveru kā atsevišķu dzīvi. Un šī dzīve,diemžēl, izniekota.

untitled

Foto: http://www.la.lv

‘’Amerika jeb bez vēsts pazudušais’’ Dailes teātrī

Ilgi domāju, vai par šo izrādi rakstīt jeb labāk nē. Tomēr izvēlējos pamēģināt uzrakstīt. Ir pirmizrādes vakars. Par brīnumu, visi ir ieradušies laikus. Gandrīz neviens nekavē. Lielajā zālē ir brīnumains klusums, kas valda reti. Varbūt vairāki, tāpat kā es, cer, ka šī izrāde varētu būt notikums. Nezinu. Bet manas cerības sabruka, sākoties izrādei. Žēl.
Dailes teātrī pēdējā laikā neesmu redzējusi neko pārāk kvalitatīvu, bet šī izrāde pašlaik negatīvā veidā pārspēj visus pēdējā gada iestudējumus. Jau paskatoties uz pārblīvēto scenogrāfiju, labas asociācijas nerodas. Tai nav ne kripatiņas šarma. Un arī kostīmi visi ir redzēti. Jau ārējais sabojāja izrādi. Un ar katru ainu kļūst aizvien trakāk. 2.cēlienā jau rodas sajūta, ka esmu iemaldījusies kādā amatieru teātrī. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Nākamajā dienā pēc izrādes noskatīšanās aizgāju uz bibliotēku un izņēmu Kafkas romānu ‘’Amerika’’ oriģinālvalodā( vācu valodā). Sāku lasīt pirmās lappuses, un tajās ir tas pats vienmuļais stils, ko redzēju iepriekšējā vakarā. Režisors ir sapratis satura bezsaturu, bet varbūt tad var izvairīties no šādām lugām? It īpaši, ja nepalīdz ne aktieriem, ne izrādes attīstībai. Arī vienmuļas lugas var izveidot par spēcīgiem darbiem. Un man sāk apnikt aktieru vienveidīgās lomas. Tas jau sāk izskatīties pēc atstrādāšanas, atrunāšanas( kas Latvijā taču tik populāri). Varbūt režisori un paši aktieri varētu padomāt, ko darīt, lai vienmēr nebūtu viens un tas pats? Un vistrakākais ir, ka neviens nepalīdz aktieriem, kuri tikai nesen pieņemti štatā. Šo īpašību ievēroju citā teātrī(Nacionālajā teātrī). Manuprāt, Edijs Zalaks ir jauks aktieris ar īpašu šarmu uz skatuves, bet viss izrādes smagums tika uzkrauts uz viņa pleciem. Bet varbūt katram ir jāiziet cauri režisora sitiena murgiem? Un lasīju, ka daudziem patikusi Ērika Eglija. Kāpēc? Mani viņas tēlojums atgrūda, vācu valoda grieza ausīs, samākslotība uz beigām kaitināja. Ja bija domāta groteska, tas neizdevās. Dainis Gaidelis ļoti uzrunāja dialogā ar Kasparu Zāli vienā no pirmajām ainām.
Un visbeidzot, kas mani nokaitināja līdz baltkvēlei! Ja aktieri runā citā valodā( šajā gadījumā tā ir vācu valoda), tad kas viņiem liedz to iemācīties pareizi? Samirai Adgezalovai cenšoties dziedāt vāciski, nesapratu ne vārdu. Drīzāk izklausījās pēc arābu, nevis vācu valodas. Vienīgais saprotamais dziedājums vāciski bija Leldei Dreimanei. Un, ja nemāk, tad varbūt var iztikt ar latviešu valodu?
Ceru, ka šo izrādi pēc kāda laika noņems no repertuāra. Šīs ir mazas mocības gan mums, gan aktieriem. Un tā ir arī režisora un teātra necieņa pret saviem aktieriem. Un šoreiz no visas sirds saprotu tos, kuri iet prom jau no pirmā cēliena. Pirmo reizi bija sajūta, ka izrāde ir laika tērēšana. Un slikta kvalitāte par diezgan sulīgām naudas summiņām. Vai tas ir godīgi?

Bez_vests_paz-Janaitis-8078

Foto: Gunārs Janaitis, http://www.dailesteatris.lv

‘’Cerību ezers’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Piedzimusi Stokholmā. Dzīvoju pašā Rīgas centrā. Krievu valodu nesaprotu, zviedru un vācu gan.Tā īsumā par mani. Nekad nav bijusi iespēja un vajadzība saskarties ar blokmājām, priekšpilsētām un to vidi. Tāpēc izrāde man ir kā vēsture vienā vakarā un citas vides iepazīšana. Tas ir tik vērtīgi un vajadzīgi…
Ejot uz izrādi, nebiju domājusi, ka tā būs kā sitiens pa galvu un sirdi. Attīrīšanās seanss skatītājiem un pašam režisoram. Ar savu vienkāršību, dzīves patiesību un nemelošanu izrāde ir īsts brīnums. Manuprāt, vislabākais veids, kā atbrīvoties no pagātnes sāpēm un pārdzīvojumiem, ir tos izrunāt. Un Vladislavs Nastavševs to darīja, iestudējot ‘’Cerību ezeru’’ un pastāstot mums savu stāstu. Izrāde mani mazliet satrieca, jo tikai tagad tā līdz galam sapratu, cik Latvijas sabiedrība ir traumēta, un savus skeletus no skapjiem vēl joprojām nevāc prom. Palika tik skumji ap sirdi. Cik gan vientuļi, nebrīvi un pagātnē iestrēguši cilvēki dzīvo mazajā Latvijā. Bija sajūta, ka visas pasaules skumjas bija sakrājušās izrādē. Daudzi smējās kā kutināti un tricināja visu krēslu rindu, es nespēju tā vienkārši pasmieties. Bija, protams, brīži, kad bija amizanti, bet kopumā cilvēki smējās par smagām un nopietnām lietām. Un mana vislielākā cerība ir, ka varbūt vecākā paaudze beidzot sapratīs kaut vai vienu tik it kā mazu lietu, ka bērns nav jāspiež iet uz simts dažādiem pulciņiem, ja pašam nav vēlēšanās. Nabaga bērnam vispār neiznāk bērnība, un nākotnē izaug traumēts. Mani vecāki nekad nav spieduši darīt un piedalīties, kur nevēlos, un esmu viņiem no visas sirds pateicīga par to. Un tik un tā esmu atradusi nozari, kura man ir svarīgāka par visu… Izrāde ir tik vērtīga gan vecākai paaudzei paskatīties uz sevi, gan jaunākiem, lai nepieļautu kļūdas nākotnē.
Biju patīkami pārsteigta par Intara Rešetina veikumu Vlada lomā. Tik īstu, vientuļu un no sirds patiesu tēlojumu sen nebiju redzējusi. Un saspēlē ar JRT aktieriem- fantastiski! Cik labi, ka Intars Rešetins ir viens no retajiem aktieriem – meklētājiem, un, kas meklē, tas var atrast. Guna Zariņa mani laikam nekad nebeigs pārsteigt. Atkal jauns tēls, citas nianses. Un no sirds patiess Naģeždas tēls. Andris Keišs brīnišķīgi koķets(kā vienmēr). Un cilvēku mīlestība pret Jaunā Rīgas teātra aktieriem dažreiz nav vārdiem aprakstāma. Tāds pozitīvisma un mīļuma starojums dažreiz nāk no skatītāju rindām, ieraugot teātra labākās pērles.
Asaras nebija iespējams noturēt. Un domas nākamajā dienā pēc noskatīšanās- arī nē. Izrāde ir pašlaik labākais, ko ilgākā laika posmā esmu redzējusi no jauniestudējumiem. Esmu dziļi pateicīga režisoram par uzdrīkstēšanos izstāstīt savu stāstu. Es bieži tā nesaku, bet izrāde ir noteikta jāredz! Paldies visai radošajai komandai par darbu!

ezers_6-664x443

Foto: Jānis Deinats, http://www.la.lv

‘’Frankenšteins’’ Dailes teātrī

Novembris.Ir jau tumšs. Līst lietus. Kājas izmirkušas. Dodos uz Dailes teātri, pēc ilgākiem laikiem. Garastāvoklis mijas ar nogurumu un labu garastāvokli. Ko gan varētu gaidīt no Dailes teātra?
Izrāde uzdod un pavēsta sākumskolas jautājumus-draudzība, citādo pieņemšana, vientulība. Esmu pieradusi, ka pieslēdzu katru smadzeņu šūnu un iedziļinos tekstā, vēstījumā, aktieru darbos. Skatoties ‘’Frankenšteinu’’ atslēdzu smadzenes, jo katrs muļķis pat varēja uztvert aktualizētās problēmas. Sāku pētīt smalkāk scenogrāfiju, skatījos uz zēnu kori.Abas acis, rādot Radības izjūtas, redzējumu( mēness, ezera atspulgs, pulksteņa rādītāji un zīlīšu palielināšanās) likās primitīvs stils, lai vieglāk izprastu pašreizējās emocijas un noņemtu nastu aktierim. Pētīju putekļu vētras, aktieriem kustoties. Izpētīju grimu, mazās tērpu nianses. Vārdu sakot, visu pēc kārtas. Protams, jautājums tagad ir kļuvis ļoti svarīgs- kāpēc uz pasaules ir tik liels ļaunums, kā to apturēt? Ir likti akcenti uz gaismām, kustībām, lai viss izskatītos iespaidīgāk. Nevaru noliegt, baudīju kustības un tērpus. Visvairāk aizrāva Radības, Frankenšteina cīņas. Organiskas, ātras un iespaidīgas. Bet aktieru veikums gan mani pārāk nepārliecināja. Diemžēl. Izņemot Kaspari Zāli ubaga Gustava lomā un Pēteri Liepiņu aklā vīra Deleisija lomā, aktieri mazās lomas vispār necentās izprast. Atrunāja tekstu. Par laimi, Dainis Grūbe šoreiz uz nerviem nekrita ar savu mākslotību, bet emocijas arī neizraisīja. Ik pa brīdim bija pa kādai niansei, bet kopumā nepārliecināja. Gints Andžāns fanātiskā zinātnieka Frankenšteina lomā nebija slikts. Bija atsvešināts, bet tāds laikam bija mērķis. Aktierī vispār redzu vēl lielu neatklātu potenciālu. Viņa lomu saraksts pašlaik ir diezgan vienveidīgs, bet ,cerams, nāks pareizais režisors, luga, loma un laiks.
Izrāde ir domāta, lai piepildītu lielo zāli un labi nopelnītu naudu. Kases grāvējs. Primitīvajai masai patīk. Nav smags(lai gan, ejot ārā no zāles, dzirdēju daudz sievietes sakām, ka bija smagi, bet, ja šis jau viņām liekas smags, tad kāds ir līmenis?), viegli uztveramas vērtības, atziņas. Bet mani neaizķēra. FRANKENSSTEINS-Janaitis-7625

Foto: Gunārs Janaitis, http://www.dailesteatris.lv

”Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī

Vakarā pēc izrādes noskatīšanās man bija ļoti grūti formulēt sajūtas un domas par redzēto. Svārstījos starp patiku un nepatiku. Starp smeldzi un ņirgāšanos.
Tāda sajūta, ka režisors Mihails Gruzdovs aizvien vairāk sāk izjust dzīves bezjēdzību, tukšumu un īsumu. Varbūt aizgājis tik tālu cilvēka pētīšanā, ka apģērbam vairs nav nozīmes. Jo, kā programmiņā rakstīts: ‘’Tikai ķermenis nekad nemelos.’’ Un tam es piekrītu. Izrādes galvenais kodols ir pēdējais dialogs. Tikai kāpēc tad jāmoka aktieri veselas trīs stundas? Manuprāt, izrāde būtu bijusi daudz spēcīgāka, ja tā tiktu saīsināta. Bet, kā es vienmēr saku, nav jau kur steigties. Tik un tā neaizskriesi tālāk par pārējiem. Domāju, ka režisora sākuma doma bija ļoti laba, bet iestudējot laikam viss kaut kur aizplūda. Skatoties brīžiem bija sajūta, ka vēroju amatierteātri. Mākslīgā tēlošana, dīvainā izrādes konstruēšana. Un ir žēl skatīties uz aktieru štampiem. Katrā varēja redzēt un dzirdēt kaut ko no citām izrādēm. Rodas sajūta, ka režisors veltījis uzmanību tikai galvenajam aktierim un pārējos licis mierā. Skatoties izrādi,aktieriem acīs redzēju tādu vienaldzību. Varbūt tas bija Gruzdova mērķis- radīt atsvešinātības sajūtu, un katram tēlam nemaz nebija liela nozīme avantūrista Fēliksa Krula dzīvē? Tikai mazas epizodes, kuras viņš ātri vien aizmirsa. Uldī Siliņā redzu lielu talanta potenciālu, ja vien kāds vairāk viņam palīdzētu tikt galā ar lomām, jo jau tagad varu redzēt mazus štampus. Un liekas mazliet negodīgi jaunam aktieriem uzkraut visas izrādes smagumu uz viņa pleciem. Otrā cēlienā Siliņš nogura un atslāba. Vienu brīdi aizmirsa visu tekstu un saputrojās. Tas nekādā gadījumā nav pārmetums, bet gan izbrīns par režisora neieinteresētību. Varbūt teātrim noderētu uzaicināt jaunus režisorus un jaunas elpas, lai aktieriem būtu iespēja atjaunoties un piedzīvot jaunu pieredzi?
Kailums man nekad nav traucējis uz skatuves. Arī šoreiz nē, tikai, manuprāt, kailumam ir kaut ko jāsimbolizē un jāpaskaidro. Ko dažreiz nevar izteikt ar vārdiem… Bet šajā izrādē tas neko nemainīja. Luga jau pati par sevi ir mazliet tukša, un, ja to iestudētu kā visas pārējās izrādes, skatītāji visdrīzāk aizmigtu. Režisors ir vēlējies provocēt, bet tas nav izdevies, jo viss ir ieturēts ļoti klasiski(klasiskā mūzika, tērpi). Visdrīzāk vecie skatītāji pat sajutīsies moderni. Tikai pašās beigās sajutu izrādes atmosfēru. Smeldzīga, sāpīga. Un lielākais jautājums jeb pārdomas ir, ka tu visu dzīvi vari censties ko sasniegt, cīnīties, mācīties, bet beigu beigās tu esi vientuļš un nomirsti kails muļķis. Izrāde sākās ar to, ka Fēliksam tika kodēts, ka viņš nav visi. Viņš ir īpašs. Un to arī viņš centās sasniegt. Fēliks bija viltīgs un ārkārtīgi gudrs, bet pietika izdarīt vienu kļūdu, un visa cenšanās un pūles bija zaudētas. Tikai pēc daudziem gadiem viņš saprata, kas viņš īsti ir. Saprata, skatoties vēršu cīņu. Fēliks savu dzīvi pielīdzināja tai cīņai. Viņš bija matadors, un sievietes, kas viņu dievināja un pielūdza, bija vērši. Viņas krita gar zemi, kad tikai viņš pavicināja roku. Tajā brīdī izjutu, ka režisors arī ņirgājas par visu un ļoti izjūt dzīves tukšumu.
Visvairāk aizkustināja, kad Fēliks beidzot saprata savu identitāti cietuma kamerā, atceroties pagātni, un viņu savā klēpī paņēma Ķermenis, Liktenis(Erna Daudzvārde).
Un tomēr, īpaši pēc šīs izrādes, gribu teikt – saudzējiet un vairāk mīliet, un cieniet savus aktierus!

5122267_LubfSO