”Karmena” Dailes teātrī

Man liekas, ka šosezon katrs mans bloga ieraksts sākas ar atvainošanos vai iemeslu uzskaitīšanu, kāpēc tik sasodīti ilgi neesmu neko rakstījusi. Arī šoreiz nebūs īpaši citādi. Nespēju šogad sevi piespiest rakstīt biežāk, jo darba un uztraukumu ir vairāk nekā citreiz, un, manuprāt, labāk nepublicēt sliktus un vienaldzīgus bloga ierakstus. Labāk to darīt reti, bet kaut cik ar jēgu. Vakar biju uz uz Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Karmena’’ lielajā zālē. Nemaz nebiju domājusi ko vairāk rakstīt, bet izrāde manī kaut ko pamodināja. Kaut ko ļoti labu un skaistu. Esmu vēl joprojām emociju varā. Sen tā neesmu jutusies.

Toreiz, kad pavasarī pirku biļetes uz ‘’Karmenu’’, neko daudz nedomāju. Kad parādījās pirmās fotogrāfijas, manī kaut kas iekustējās – sajūta, ka man varētu patikt. Šoreiz mana intuīcija bija stiprāka par dažu labu atsauksmi un kritiku. Mirklī, kad pacēlās aizkars, manas acis ieraudzīja skatuvi, un es izdzirdēju pirmos vārdus, ko izrunāja Pēteris Liepiņš, aizceļoju uz Karmenas pasauli un realitātē vairs neatrados. Radītajā atmosfērā bija neticami liela spriedze. Viss tovakar vibrēja. Un kaislības uz skatuves bija pietiekošas! Tām nav vienmēr jābūt redzamām liesmām. Tās var arī būt gruzdošas ogles, kas ik par reizei sprakšķ ar savām dzirkstelēm. Tieši tas ārējais miers un aukstasinība rada dziļas kaislības, kuras var tikai sajust,  ne ieraudzīt.

Šo izrādi var arī nosaukt par Ilzes Ķuzules – Skrastiņas un Artūra Skrastiņa izrādi. Fantastiska partnerība un viens otra izjušanu! Tieši viņi padarīja Karmenas un Hosē tik dzīvus un skaistus. Ilze ir atradusi visdziļāko kodolu Karmenas būtībai. Manuprāt, šī ir viena no viņas vislabākajām lomā. Kaislīga, izaicinoša un patiesa Karmena. Savukārt, Artūrs Hosē lomā ir atradis cilvēcību, lielo mīlestību pret Karmenu. Bet būtība slēpjas tieši viņu saspēlē. Vārdos to nevar uzrakstīt un aprakstīt. Tas pašam ir jaizjūt un jāizdzīvo līdz ar viņiem.

Patīk, ka katram aktierim ir šoreiz sava nozīme uz skatuves. Scenogrāfija, kustības un mūzika piepilda milzīgo Dailes teātra skatuvi ļoti veiksmīgi un skaisti. Domāju, ka režisors Rolands Atkočūns ir skaidri zinājis, ko grib, un labi ticis ar visu galā. Laba režija! Sajūtas, kas piemeklēja, skatoties ‘’Karmenu’’, šosezon izjutu pirmo reizi. Jāatzīst, ka, izskanot finālam un lēnām aizveroties aizkaram, savas asaras vairs nevaldīju un ļāvu tām plūst. Šī ir noteikti tā izrāde, ko var saukt par lielu teātra pārdzīvojumu. Varbūt tā mani arī īpaši aizkustināja, jo jau no bērnības esmu mīlējusi Karmenas stāstu. Maza būdama, divas reizes noskatījos veco operas iestudējumu. Toreiz, protams, to nesapratu līdz galam, bet Karmenas būtība mani vienmēr ir saistījusi. Varbūt tas tāpēc, ka mīlu brīvību un neatkarību tāpat kā viņa.

Izrāde ir par mums, mūsu iekšējo brīvību, mīlestību un to, cik dzīve var būt tomēr neparedzama. Kad liekas, ka tā jau ir sakārtota un nesekos nekādas lielas izmaiņas, tad  dažās minūtēs tā var arī pilnīgi mainīties. Liktenis.

Foto:Mārtiņš Vilkārsis

Jauniestudējumi Nacionālajā teātrī

Cik ļoti sagribējās atkal kaut ko rakstīt! Tagad, jau vairāk nekā divus mēnešus, neesmu neko ne rakstījusi, ne publicējusi savā blogā. Laiks skrien neticami ātri. Brīžiem šķiet, ka netieku tam vairs līdzi. Pa šo laiku esmu redzējusi diezgan daudz izrādes, un daudzas no tām man ir ļoti patikušas un iekustinājušas kādu citu smadzeņu daļu. Ja iepriekšējos bloga ierakstus veidoju kā mazu mēneša pārskatu, šis ieraksts būs apkopojums par Nacionālā teātra trīs jaunākajām izrādēm visās trīs zālēs.

Pavisam nesen redzētā izrāde(precīzāk, vakar redzētā) ir “Plikpaurainā dziedone’’ Nacionālā teātra Aktieru zālē. Visprecīzāk to varētu nosaukt kā pretlugu/nelugu. Absurda lugu žanrs man ir pavisam svešs, tāpēc pieļauju domu, ka pilnīgi visu nesapratu, kā domāts, bet izjutu  pa savam.

Iestudējumam ir apbrīnojams vieglums, kaut aktieriem šis uzdevums nebūt nav viegls. Atcerēties brīžiem gandrīz,manuprāt, neiespējami piņķerīgo tekstu un nesajaukt neko vietām – tas prasa lielu precizitāti un koncentrēšanos. Izrāde aizrauj no paša pirmā mirkļa, un to varētu nosaukt arī kā spēli, kurā aktieri un ,mazliet arī skatītāji, ir spēlmaņi. Šo asociāciju veidoja uz galda(kura vidus bija tukšs) rūpīgi rindiņā noliktās kārtis, kuras beigās tika atkal savāktas.

Brīžiem vārdu spēles, pilnīgi ikdienišķas sarunas, piemēram, kas šodien tika ēsts, salīdzinājumi, vairāku lietu, pamatojumu apgāšana kājām gaisā un, visbeidzot, elementāru lietu atklāšana no jauna smadzenēm liek domāti pilnīgi citādi, un jāieslēdz nestandarta domāšana. Dažas ainas izraisa pamatīgu smieklu devu, kā, piemēram, aina, kurā aktieri aktīvi sarunājas mazliet izdomātā valodā. Pa vidu tai spraucas daudzi latviešu vārdi, kurus, saliekot kopā, neveidojas loģisks teikums. Dažiem vārdiem izņemti burti, pielikti klāt citi, brīžiem šķiet, ka runā pilnīgi nereālā valodā. Lai gan amizanta aina, tā man asociē, kad mācies vai māci pats kādu valodu, tu paskaties uz visu mazliet citādi. Un tad brīžiem veidojas gan galvā, gan realitātē mazliet izdomāta valoda.

Izrāde atklāj jaunu pasauli un redzējumu uz lietām, mums no cita – jauna skatupunkta. Aktieru komanda ir brīnišķīga, režija arī(Indra Roga), un laiks arī pazuda nemanot. Patiešām izdevusies izrāde!

Foto:Kristaps Kalns

Vēl viena izrāde, kas jau gandrīz mēnesi nelaiž pavisam vaļā, ir ‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Lai gan viedokļi atšķiras, un cik cilvēku, tik šoreiz arī viedokļu, es noteikti esmu no tām, kurai tā ļoti, ļoti patika un ir atstājusi nospiedumu. Biju devusies uz pirmizrādi, un izbrīnīja aktieru saliedētība un kopīguma sajūta. Kā saprotu, tad no oriģināllugas(Artūrs Dīcis) ir palikušas tikai galvenās sižeta līnijas.

Aizrauj jau izveidotā skatuve – ienākot Jaunajā zāle, degunā uzreiz iesitas siena smarža, ir novietoti vairāki siena ruļļi, kuros vēlāk, galvenokārt Travolta, ielien uz laiku iekšā, lai distancētos, paslēptos no apkārtējiem. Visa skatuve ir pilna ar sienu! Un gaiša telpa arī ir. Labi, ka teātra mājaslapā ierakstīts, lai izvēlas plānu apģērbu, ejot uz izrādi, jo ir ļoti karsti. Izrāde spilgti ataino lauku bezcerību, skumjas, indivīdu iefiltrēšanos sabiedrībā. Travoltas ‘’izgājieni’’ lugā tiek attēloti kā brīvmākslinieka radošās performances, personības izpausmes. Izrādē viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kaut īstenībā no visiem apkārtējiem saprot visu vislabāk un ir ‘’visnormālākais’’.

Iestudējumā sākumā ir arī par ko pasmieties, bet laika gaitā smaidu aizklāj smeldzīga nolemtības sajūta. Regnāra Vaivara izrādes, vismaz man, vienmēr ir neparedzamas, un kāds iestudējums man ārkārtīgi patīk, cits pilnīgi nē (kā manā gadījumā tā bija ar ‘’Laulības dzīves ainām’’, kas visos iedvesa lielu sajūsmu). Šī man liekas precīzi, kaut, protams, ar dažiem atslābuma mirkļiem, veiksmīgi iestudēta izrāde.

‘’Lidojošais Travolta’’ ar atklātību, ik pa laikam parodēšanu, ieņirgšanu, atklātību un skaidrību ne tikai aizrauj, bet iesēj pārdomu sēklu, kura, kā jau iepriekš minēju, nelaiž vaļā ilgi. Šī būs no tām reizēm, kad pēc laika to gribēšu redzēt vēlreiz.

Foto:Kristaps Kalns

Laikam viena no skandalozākajām šīs sezonas izrādēm ir kļuvusi ‘’Tuvā pilsēta’’ Nacionālā teātra Lielajā zālē. Latviešiem laikam vēl nebijusi teātra pieredze, nebijusi tēma. Vārdu sakot, publikai viss jauns. Palasot komentārus teātra mājaslapā, mazliet mati ceļas stāvus. Vai tad patiešām latvietis kā skatītājs,parasts iedzīvotājs, patiešām nav kaut kripatiņu ticis tuvāk Eiropai? Marjus Ivaškeviča lugas darbība sākotnēji norisinājās Skandināvijā (precīzāk, Dānijā, Kopenhāgenā un Zviedrijā, Malmē), kur šī tēma ir kļuvusi jau gandrīz par ikdienu. Sākumā, ejot uz izrādi, nebiju pārāk informēta par mūsdienu skandināvu darbiem, bet, atnākot mājās, uzzināju, ka ir daudz romāni, īpaši kriminālromāni un izdoti jau krietni sen, kur darbība ir ļoti līdzīga ‘’Tuvajai pilsētai’’. Narkotikas, visa veida sekss, prostitūcija, seksuālas iegribas, fantāzijas, dzīves bezjēga ir norma Skandināvijai, kur to sākumā nemaz neredz, kamēr ‘’neieurķējas’’ smalkāk pilsētas dzīves stūros.

Man problēmas nesagādāja rupjie teksti, vardarbība un atkailināšanās, kas tik daudziem latviešiem ir pāri viņu tikumībai, bet gan režija. Pirmais cēliens bija interesants, diezgan raits un, lai gan neesmu no Kirila Serebreņņikova stila cienītājām, tas likās saistošs. Otrais cēliens likās par garš, izstiepts, radās sajūta, ka vairs nav ko teikt. Viss ‘’pulveris’’ bija izšauts jau pašā sākumā. Manuprāt, ar pirmo cēlienu varēja pat beigt, jo arī atrisinājums, kas bija tikai otrā cēliena otrā pusē, man jau bija diezgan skaidrs sākumā. Muļļāšanās par vienu un to pašu, aktieru nogurums, režijas klupieni otrajā cēlienā sabojāja man visu izrādi kopumā. Visvairāk pārliecināja Maija Doveika nogurušās sievas Annikas lomā un dialogi jeb, drīzāk sakot, monologi starp maniaku Bilu(Kaspars Zvīgulis) un Serenetu(Dita Lūriņa).

Bet pats galvenais, ko novērtēju, ir Nacionālā teātra uzdrīkstēšanās iestudēt netipisku, provocējošu izrādi Lielajā zālē. Ceru, ka brīžīem iznīcīgie komentāri neapturēs teātra radošumu, drosmi un vairs neatgriezīsies tikai pie sirsnīgajām, labestīgajām izrādēm(kuras, ik pa retam, arī ir  vajadzīgas).

Foto:Kristaps Kalns

Ceru, ka pavasaris nāks ar siltumu, pārdomas rosinošām izrādēm un manu saņemšanos uzrakstīt par tām.

Trīs izrādes trīs dienās

Cik laiks ātri spēj paskriet! Jau nedēļas sākumā gribēju uzrakstīt par trīs redzētām izrādēm, bet  -laiks bija ātrāks par mani. Jauno gadu iesāku diezgan produktīvi, un izdevās arī noskatīties trīs izrādes trīs dienās pēc kārtas. Uz vienu izrādi biļetes man uzdāvināja svētkos, par ko biju ļoti priecīga(starp citu, biļetes uz teātri/kultūras pasākumiem ir labākā dāvana, ko vien varu vēlēties). Katra izrāde bija tik atšķirīga, bet tomēr arī mazliet līdzīga. Viena kopība bija, kā izrādījās, ka visas lugas ir krievu rakstnieku darbi. Tā, lūk.

5.janvāris. ‘’Mīļākais’’ Dailes teātra mazā zālē

Kad septembrī izrādei bija pirmizrāde, sākumā nemaz nebiju domājusi to iet skatīties, bet, kā jau iepriekš rakstīju, man uzdāvināja biļetes, un tieši uz šo izrādi. Un biju tik pārsteigta pati par sevi, ka man ‘’Mīļākais’’ ļoti, ļoti patika un pārdomas pēc tam nelaida vaļā vairākas dienas. Nesaprotu, kāpēc  šī  izrāde ir tik maz  vērtēta, precīzāk, gandrīz nemaz. Manuprāt, tā ir viena no spēcīgākajām izrādēm, kas ir iestudēta Dailes teātrī(tā kā man pēdējā gada laikā ar šo teātri nebija tik tuvas attiecības un mani neuzrunāja gandrīz neviena izrāde, tad man šī izrāde bija kā mazs brīnums).

Svarīgākais ir vienkārši  ļauties. Lai gan man parasti ne pārāk patīk ļoti krieviskas izrādes, šī likās gaumes robežās un godīgi- izbaudīju to ‘’krievisko garu’’. Vēl viena šī iestudējuma liela vērtība ir aktieru darbi. I.Rešetina tēls bija patiesi spēcīgi labs. Akvelīna Līvmane un Mirdza Martinsone Tantiņu lomā ir īsts meistardarbs! Pēc ilgākiem laikiem arī Sarmītei Rubulei izdodas pamirdzēt ar izdevušos un dziļāku lomu. Būtībā visi aktieri ir brīnišķīgi, un katra loma liekas izstrādāta līdz mazākai niansei. Kas man vienmēr liekas tik svarīgs –  vai ir komandas darbs, un to arī izjutu ‘’Mīļākajā’’.

Mani mazliet izbrīnīja atnākusī publika. Starpbrīdī noklausītā divu blondīņu(burtiskā un pārnestā nozīmē)saruna,ka viņas nebija domājušas, ka izrādē būs tik daudz psiholoģijas un ir ļoti vīlušās, ka ir jādomā līdzi. Esot pārāk mokoši. Likās gan amizanta, gan mazliet lika aizdomāties, vai lielākā skatītāju daļa vispār apzinās, uz ko iet? Jeb tikai truli paļaujas uz izrādes nosaukumu vai stereotipu, ka Dailes teātris  iestudējumu satura ziņā ir diezgan primitīvs un pārāk viegli saprotams? Mazliet skumji, jo bieži visvairāk nokritizētās izrādes man tieši liekas spēcīgas un vajadzīgas. Bet, cik cilvēku, tik arī viedokļu. Pēc šīs izrādes noskatīšanās vēlreiz apstiprinājās, ka nevajag pārāk klausīties citu viedokļos, kas attiecas uz izrādi. Bieži tās izrādes, kurām ir vismazāk atsauksmes, ir visizdevušākās. Kad dažreiz sāku lasīt latviešu pārjūsmīgos komentārus(visspēcīgākais palicis atmiņā, ka viena skatītāja bija gatava visu nakti stāvēt kājās un applaudēt) saprotu, ka man izrāde ir gandrīz ‘’norakstīta’’. Mazliet novirzījos no tēmas, bet šis temats man ilgāku laiku ik pa reizei liek ‘’uzcepties’’, tāpēc  mazliet izkratīju sirsniņu .

Atgriežoties pie „Mīļākā”- tā nav no izrādēm, kas nokritizē vai vaino kādu no iesaistītajiem personāžiem(aprakstu nerakstīšu, to var izlasīt Dailes teātra mājaslapā), jo katram ir savi iemesli ,un tos arī kaut kādā veidā attaisno, neceļas roka kādam pārmest izdarīto. Bet man vissvarīgākais tomēr liekas vienmēr teikt taisnību, lai cik tā var sagraut cilvēka dzīvi. Patika teiciens, ko vienreiz atradu Instagram: Labāk stāstīt taisnību un likt otram raudāt, nekā melot un uzburt otram smaidu. Un šo arī varētu attiecināt uz izrādi. Daudzi Latvijā neuzskata, ka patiesība ir tik svarīga, bet es domāju pilnīgi pretēji.

Foto:Jānis Deinats

6.janvāris. ‘’Kaija’’ Nacionālā teātra jaunajā zālē

Izrāde, kas ir pilnīgs pretstats iepriekšējā dienā redzētajam. Es pat īsti nezinu, ko daudz rakstīt. Varu tikai teikt, ka diemžēl nepiederu pie Elmāra Seņkova kvēlākajiem faniem, tāpēc gandrīz neviena viņa izrāde,izņemot „Raudupieti”, mani nav aizķērusi kā pārējos, bet ‘’Kaija’’ man likās ceļā uz ko labu.

Man liekas, ka izrādes ‘’mesidži’’ ir vairāki, un katrs uztvers ko savu. Man visspēcīgāk likās parādīta mūsdienu sabiedrības bezatbildība, bezjēdzīgā steiga un lielveikala lēto preču kaudžu izjūtas efekts. Visos stūros ir tukši nieki, kas dzīves kvalitāti noteikti neuzlabos. Bet lētie nieki tik nāk un nāk klāt. Mazāk jau nepaliek. Un katrs ar savu dzīves sāpi cenšas kaut kā tik galā, vai tieši otrādi, jau sen  ir padevušies, un viņiem tad vēl pa kājām mētājās viss nevajadzīgais. Arī mūslaiku neiedziļināšanās un neieklausīšanās otrā cilvēkā ir spēcīgi parādīta. Labāk katru pasākumu vai koncertu nofilmēt ar planšetdatoru, telefonu(es pati piederu pie tā). Tu vairs nespēj sadzirdēt otra skumjas, problēmas, un pat atzīšanās mīlestībā paliek nesadzirdēta. Tikai iestudējumā visi atribūti un it kā jaunu formu meklēšana ar laiku likās mazliet nomācoša un garlaicīga. Viss bija par daudz.

Skatījos otro pirmizrādi, Agnese Cīrule un Igors Šelegovskis . Mazliet vīlos šajā sastāvā. Agnese Cīrule patiešām centās, un pirmajā cēlienā man ļoti patika viņas Ņina. Bet trešajā cēlienā likās, ka viņa nezina, kur likties. Varbūt tāds iespaids radās, jo kā nekā pirmizrāde un loma vēl jāiestrādā. Un Igoru Šelegovski(kas, ja nemaldos, tagad ir 4.kursā) ievēroju diplomdarbā ‘’Sapnis vasaras naktī’’, kur man viņš likās ar skatuves šarmu un potenciālu. Trepļeva loma laikam viņam ir par grūtu. Pirmā cēlienā viņš pārāk vicinājās ar rokām un bija uzvilkts kā tāds spēļu vilciņš. Pavisam nomierinājās un iegāja lomā tikai trešajā cēlienā. Novēlu viņam pašu galveno -neieslīgt štampos. Tagad vēl lielāka ziņkārība māc redzēt otro sastāvu. Visspēcīgākie un mierīgi pārliecinošākie likās Ivars Puga ārsta Dorna lomā un Dace Bonāte Poļinas lomā. Spēcīga likās aina, kur Poļina palūdz Dornam, lai viņš viņai pasniedz puķes, kas ir iespraustas cepurē?(pēkšņi aizmirsu, kādā priekšmetā tās bija iespraustas). Patika arī ezera aina pirmajā cēlienā , otrā cēliena mātes un dēla saruna.

Saprotu, ka režisors izrādi ir vēlējies veidot  vairāk kā komēdiju,  kā nekā  Antons Čehovs ‘’Kaiju’’ arī rakstīja kā komēdiju, bet bieži uzdevums iestudējumu padarīt vieglāku un ar smaidu aktieriem sarežģī uzdevumu, jo pārsvarā aktieri izveido ārējo tēlu, bet tieši ‘’vieglajās’’ izrādēs ir grūtāk atrast dziļāko tēla būtību.

Patiešām pozitīvi, ka lielajā ņirboņā un aktivitātē  ar skaidru un tīru daudzkāršu  spēku izskan un pievērš uzmanību katrs patiess, īsts vārds, atziņa un teiciens. Tāpat kā lielveikalā, lēto preču kaudzēs atrodot ko patiešām vērtīgu un īstu.

Tā kā ‘’Kaijā’’ ir tik daudz atribūti un aksesuāri,  pēc laika sāk ņirbt acis, ir grūti skatīties ne būt īso izrādi, kas ir sadalīta trīs cēlienos. Kad tā beidzas, ir sajūta, it kā tu būtu skrējis daudzus kilometrus, un nogurums pēc tam ir diezgan liels. Izrāde uzdod jautājumus un nesniedz atbildes, tāpēc  arī  pēc šī vakara pārdomas pa galvu maisās ilgāku laiku un saprotu, ka, vienu reizi noskatoties, visus slāņus  var arī neuztvert. To gan, cik ātri un viegli jaunu formu meklēšana var ieslīgt rutīnā.

Foto:Kristaps Kalns

7.janvāris. ‘’Granātu krāsas aproce’’ Dailes teātra mazajā zālē

Izrāde kaut kādā veidā sasaucās ar pareizticīgo Ziemassvētkiem un, ejot mājās no teātra, bija ienācis miers pat manā  Vecrīgas aktīvajā zonā. Tā nav no izrādēm, kas vēlas ko ļoti būtisku pavēstīt, bet vienkārši atgriezties  un atgādināt par mūžīgajām vērtībām un estētiska  skaistuma.

Tā ir kā skaista glezna, kurā pilnīgi viss ir skaists- scenogrāfija, tērpi, muzikālais noformējums, teksti. Aktieri spēlē ar lielu atdevi, un katrs izveidojuši  savu tēlu kā mazu, skaistu mākslas darbu. Dažreiz vienkārši vajag atmest jauno formu meklēšanu un baudīt skaistumu un smeldzi.

Foto:Jānis Deinats

Visas trīs izrādes jaunā gada sākumā runā par neatbildētu mīlestību. Par iedomām un īstenību. Par atbildību. Par atklātību un godīgumu. Gads 2017 sākās tik labi, cik iespējams – ar pārdomām teātrī.

Novembris teātrī

Mazliet novēlojies novembra pārskats un ārprāts, cik sen neesmu neko rakstījusi. Bet man ir arī divi attaisnojumi-oktobrī biju tikai uz kādām trīs izrādēm, jo devos brīnišķīgā ceļojumā pa Eiropu. Un pēdējās nedēļās man ir diezgan paliels stress un ir pietiekami daudz ko darīt. Kaut kā nesanāk  piesēsties un sākt rakstīt. Novembris ir bijis teātriem un pasākumiem pilns. Dažās dienās bija pat grūti izlemt, ko tieši izvēlēties un kur iet. Domāju, ka pilnīgi visas izrādes atkal nepieminēšu, jo citādi šis bloga ieraksts būs pārāk garš.

‘’Vaidelote’’ Valmieras teātra viesizrāde

Novembris iesākās ar pozitīvu pārsteigumu. Būšu atklāta-no ‘’Vaidelotes’’ negaidīju daudz, bet tā ir noteikti redzēšanas vērta! Fantastiski  vien jau liekas, ka mūsdienās vēl var šo lugu klausīties un atrast domu pērles saistībā ar šodienu. Ļoti patika muzikālais noformējums un aktieri. Patiešām īpaši gribu izcelt Inesi Pudžu Mirdzas lomā. Notēlot vēl dzīves nepieredzējušu, godīgu, tīru jaunu cilvēku nav viegli, bet Inese to ir paveikusi fantastiski! Noticēju. Un Māra Mennika Vaidelotes lomā. Izrāde atstāja nospiedumu uz ilgāku laiku, un to skatoties, uzmetās ‘’skudriņas’’.

Foto:Matīss Markovskis

‘’Pērs Gints’’ Latvijas Nacionālajā operā

Ja līdz šim nebiju spējusi izprast jēdzienu izrādē piedzīvot katarsi, tad,skatoties baletu, – to sapratu jau no pirmajām minūtēm. Nekad iepriekš balets nebija mani tā aizrāvis, saistījis un fascinējis. Es patiešām nezināju, kur likties no tās izjūtas, cik ļoti man patika. Dīdījos krēslā kā mazs bērns. Modernais iestudējums, kas ir tik ļoti jaudīgs, tērpi, Grīga mūzika, fantastiskais Sokolovs titullomā( pateicoties viņam,teātrī beidzot piedzīvoju Pēru Gintu, kas Nacionālā teātra izrādē nebija),horeogrāfija un visi simboli, kas pavadīja  izrādi. Ejot ārā no operas, dzirdēju kādu pāri runājam, ka ir maza vilšanās un ka šis vairs nebija balets, bet gan jau vairāk kā teātris. Bet, manuprāt, tieši šis faktors padara baleta izrādi tik dzīvu! Katrā kustībā ir emocijas. Kustības mani jau ir fascinējušas no bērnības, un ‘’Pērs Gints’’ šo patiku atkal atdzīvināja un lika manām acīm mirdzēt  kā bērnībā.

Foto:Andris Tone

 ‘’Mīlas svētība’’ Krievu drāmas teātrī

Uz izrādi devos 18.novembrī,valsts svētkos,un tas bija līdz šim vislabāk pavadītais laiks šādā drūmā dienā. Es patiešām nebiju cerējusi, ka man tik ļoti,ļoti patiks, jo atsauksmes nebija pārāk glaimojošas ,un kārtējo reizi man atkal ir pierādījums, ka nevajag tik ļoti ieklausīties citos viedokļos. Man aizvien biežāk nesaskan izjūtas, un, kur cilvēki ģībst nost no sajūsmas, es tad vienkārši sēžu un nesaprotu, par ko visi tā sajūsminās un arī otrādi. ‘’Mīlas svētībā’’ ārkārtīgi var just aktieru mīlestību pret šo izrādi. Varbūt vienīgā kļūda, ko režisors vai kāds cits pieļāva,  ka nenosauca šo izrādi par koncertu, jo tad arī cilvēki nebūtu tik kritiski(viena vienīga psiholoģija), jo būtībā šeit arī pārsvarā tikai dziedāja. Manuprāt, cilvēki ne  vienmēr māk atslābt un vienkārši baudīt skaistumu,  ik pa reizei tas ir tik svētīgi un vajadzīgi.

Foto:Aigars Altenbergs

‘’Nature Morte’’ Nacionālā teātrī

Mani jau no bērnības aizrauj kustības, deja, tikai pēdējos gadus kaut kā vairs par to tik ļoti neinteresējos, bet šī  izrāde manu aizrautību atkal pamodināja. Cik apbrīnojami , ko cilvēka ķermenis var pastāstīt. Dažreiz trīs stundu gara runāšana pasaka mazāk nekā stundu gara kustību izrāde. ‘’Nature Morte’’liek skatīties mazliet citādi, ir jāpieslēdz cita smadzeņu daļa, lai izprastu izdejoto stāstu.

Foto:M.Germane

Decembris šobrīd ir savā vistumšākajā punktā, bet pēc Lūcijas dienas(mana mīļa Zviedrijas tradīcija kopš bērnības) nav vairs tāls ceļš līdz gaismai. Un kopā ar teātri.

Septembris teātrī

Ir otrais oktobris. Lietaina diena. Uz galda man blakus stāv kūpoša tējas krūze. Beidzot laiks rakstīt mēneša pārskatu par teātra izrādēm septembrī. Neuzskaitīšu pilnīgi visas. Tikai tās,kuras iesaku vai – tieši pretēji- nepārliecināja, diemžēl.

‘’Pakļaušanās’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Pirmā izrāde siltajā septembrī. Par šo izrādi biju sākusi rakstīt atsevišķu bloga ierakstu, bet jutu, ka nemāku pienācīgi izteikties, lai būtu jēga publicēt. M.Velbeka romānu lasījusi neesmu un domāju, ka arī nelasīšu. Izrādi skatīties nav viegli, it īpaši todien bija ļoti silta diena, un teātrī jutos kā jūlija vidū. Un, ja esi izvēlējies nākt uz ‘’Pakļaušanos’’, tad  arī ir ļoti uzmanīgi jāklausās visas četras ar pusi stundas. Tā ir iespēja klausīties un domāt. Man pietika atslēgties kaut uz mirkli,lai pēc tam vairs nesaprastu, par ko ir runa.

Bet uzskatu, ka šo izrādi ir svētīgi noskatīties jebkuram latvietim. Un kas man vienmēr ļoti patīk Alvja Hermaņa iestudējumos – jau uzreiz pēc pirmizrādes latviešu mierīgā dzīvīte ir traucēta un viņiem ir atkal par ko ‘’cepties’’. Un aktierus pat vairs nav vajadzības atsevišķi uzskaitīt. Visi ir fantastiski un neatkārtojami savā veidā.

Foto:Jānis Deinats

‘’Sieviete’’ Nacionālajā teātrī

Līdz ko vasarā uzzināju, ka nākošajā sezonā iestudēs Upīša ‘’Sievieti’’, ķēros arī romānu izlasīt. Jau lasot galvenās varones rīcība likās sakratīta, un kā lasītājs nevarēju viņai just līdzi. Bet, kā visi saka- tāds ir Upītis…

Diemžēl, šis iestudējums ar savu vēstījumu neliekas pārāk aktuāls. Protams, ja ļoti iedziļinās – feminisms, sievietes loma sabiedrībā  utt.  Man liekas, ja grib šo tēmu vairāk aktualizēt, vajag citu lugu, kas efektīvāk ‘’ieblieztu’’. Lai gan man patīk, ka  klasiķus iestudē klasiskā veidā,‘’Sieviete’’ likās kaut kādā veidā novecojusi. Šis stils, kiš-miš ar rozīnēm likās pārāk primitīvs un noiets etaps. Skatoties  nepameta sajūta, ka režisore(Ināra Slucka) ir salikusi pa drusciņai no citām izrādēm. Un aktieri man patika tikai trīs – Sanita Pušpure Lidijas lomu ir izveidojusi prātā paliekošu, Raimonds Celms pat ar savu mazo lomu piepilda skatuvi. Un Gundars Grasbergs smalki, niansēti nospēlē pareizi deklamējošo skolotāju Grīnu.

Kopumā, izrāde atstāj sakratītu un neprofesionālu sajūtu.”Ko sēj, to pļauj” atziņas apstiprināšanai par daudz resursu un enerģijas iztērēts nelietderīgi.

Foto:Kristaps Kalns

‘’Klavigo’’ Nacionālajā teātrī

Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk… Nebiju domājusi, ka šī izrāde mani aizkustinās un par to domāšu visu nākamo dienu(man tā ļoti sen nav bijis). Lūk, šādu teātri es vēlos redzēt – moderni, kaislīgi,ironiski, patiesi, tīri, nepārspīlēti. Pēc šī iestudējuma spēcīgi izjūtu vajadzību pēc pasaules režisoriem, kas atsvaidzinātu Latvijas teātra vidi.

Folkers Šmits iedvesis aktieros jaunu dzīvību, aktierisko līmeni, un pēc ilgāka laika beidzot atkal jutu vienotu komandas darbu. Un ’’Klavigo’’ pat pēc simts gadiem ir tik aktuāls un svarīgs mūsdienu sabiedrībai. Skatoties laiks skrēja nemanot, un varu teikt, ka šī izrāde ir īsts teātra baudījums. Scenogrāfija liekas jaunajai zālei vairāk nekā piemērota un viegli uztverama, mūsdienas precīzi  simbolizējoša. Muzikālais noformējums – svaigs. Un aktieri fantastiski! Katru ieraudzīju mazliet citā gaismā.

Tikai žēl, ka daudzi šo izrādi neuztver un uzreiz grib salīdzināt režiju ar latviešu. Nu, nevar latviešu režisori mūžīgi radīt kaut ko jaunu, interesantu. Ja būtu vairāk ārzemju režisori, būtu veselīga konkurence, daudzveidīgāki iestudējumi un dzīvāki aktieri.

Foto:Kristaps Kalns

Septembris ir bijis interesants un pārdomas raisošs. Ceru šogad vairāk baudīt kvalitatīvus darbus. Varbūt mazāk, bet paliekoši. Un lai mums visiem skaists rudens!

2015./2016.gada sezona teātrī

Nu ko, teātra sezona tuvojas izskaņai. Jānoskatās vēl tikai viena izrāde. Un kā gan beigšu sezonu, ja neizvērtēšu savas mīļākās izrādes un aktierus, kuri mani ir aizkustinājuši un sasildījuši sirdi. Atkal neesmu redzējusi nevienu Liepājas teātra izrādi. Valmieras teātrī redzēta tikai viena. Daugavpils un Krievu teātri arī esmu atstājusi novārtā. Bet visu jau nevar…

Mazās formas izrādes:

‘’Melnā sperma’’ Ģertrūdes ielas teātris. Tā noteikti ir visspēcīgāk atmiņā palikusī izrāde. Aktieri, vēstījums, režija, kostīmi, pat scenogrāfija. Patika viss. Un veids, kā tā iebliež, pamodina. Nesaku to bieži, bet šis ir iestudējums, kas vienkārši jāredz.

‘’Lielā melu burtnīca’’ Dailes teātrī. Izrāde, kas, manuprāt, nav pienācīgi novērtēta. Tā kā uz Dailes teātri tik bieži neeju un esmu secinājusi, ka tas vienkārši nav mans sirds teātris, man šis iestudējums bija liels pārsteigums. Beidzot, beidzot teātrī citi aktieru salikumi, uzķerta atmosfēra kā grāmatā. Un arī šī izrāde man atstāja spēcīgu nospiedumu. Es tikai patiesi nesaprotu, kāpēc daudziem nepatīk. Tikai tāpēc, ka nomainās viens pārslavēts aktieris(viņš nemaz nebūtu bijis piemērots tai lomai)?

‘’Gruzona ehinokaktuss’’ Dirty Deal teatro. Šī bija mana pirmā iepazīšanās ar DDT, un iespaids bija vairāk nekā pozitīvs. Redzēju pirmizrādi, un izrāde bija tik ‘’gatava’’. No teātra tovakar izgāju priecīga un kārtīgi izsmējusies(par spīti tam, ka biju stipri saaukstējusies).

‘’Andrievs Niedra’’ Dirty Deal teatro. Fantastisks informācijas avots, ar humoru un brīnišķīgiem aktieru darbiem. Nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti, ļoti patiks šī izrāde. Tā bija mans mazais pozitīvais pārsteigums.

Lielās formas izrādes:

‘’Uguns un nakts’’ Nacionālajā teātrī. Šo izrādi esmu paspējusi jau noskatīties trīs reizes. Esmu laikam jau galīgi sajukusi prātā… Ar katru reizi ieraudzīju jaunas nianses. Opera un spēcīgie Raiņa vārdi radīja mazliet pārpasaulīgu sajūtu. Un Guna Zariņa!

‘’Asins kāzas’’ Nacionālajā teātrī. Par šo izrādi var mierīgi teikt – teātra maģija. Tā sajūta, ka sēdi uz skatuves un ka teātra zāle ir kā scenogrāfija. Lai gan izrādei ir daži trūkumi, tas nemazina pamatīgumu. Uz ziemas pusi noteikti iešu vēlreiz skatīties, jo šim iestudējumam ir vairāki slāņi. Jutu, ka aktieriem ir vairāk jāiespēlējas, lai būtu punktiņš uz i. Šajā izrādē ir visu laiku jākoncentrējas un jādomā līdzi. Ir daudz zemteksti, simboli un jautājumi, kuri nav īsti atbildami. Jā, šis iestudējums ir īpašs…

‘’Lidojošā klusuma darbnīca’’ Jaunajā Rīgas teātrī – tas bija baudījums sirdij un dvēselei. Silts, skumjš, profesionāls iestudējums.

Izrādes, kas nepatika, nepārliecināja:

‘’Gaidot Gintu’’(ĢIT), ‘’Trīs māsas’’(DT),’’Frankenšteins’’(DT),‘’Cilvēks, kas smejas’’(NT),’’Laulības dzīves ainas’’(DT).

Labākie aktieri:

Guna Zariņa ‘’Uguns un nakts’’ Spīdolas loma. Man liekas, man nekas vairāk nav jāsaka, kā vienkārši- Latvijas labākā aktrise.

Raimonds Celms ‘’Svina garša’’ Matīsa loma. Viņam piemīt ļoti liels skatuves šarms un pārliecība par sevi. Šī gada labākais un lielākais atklājums. Par Celmu vēl būs jādzird.

Uldis Anže ‘’Uguns un nakts’’ Lāčplēša loma. Vairāk gan šāda veida lomas spēlēt viņam vairs nevajadzētu,bet šī loma Anžes lomu sarakstā ir nozīmīga.

Arturs Krūzkops ‘’Uguns un nakts’’ Kangara lomā un Marks ‘’Pēc beigām’’. Aktieris, kurš ir spējīgs iemiesoties visdažādākajos tēlos un nospēlēt to tā, ka vienmēr noticēšu.

Uldis Siliņš ‘’Zēns’’ Klaudio loma un ‘’Asins kāzas’’ Mēness loma. Aktiera ceļa meklējumi, patiesums, sirsnība.

Artūrs Dīcis ‘’Lielā melu burtnīca’’ Brāļa Lūkasa loma. Beidzot viņam tikusi arī kāda jauna un citāda loma! Talantīgs un patīkams aktieris, tikai, manuprāt, Dīcim dod pārāk vienveidīgas, neizteiksmīgas lomas, bet brālis Lūkass viņam ir izdevies lieliski!

Madara Botmane ‘’Svina garša’’ Tamāras loma un ‘’’Pēc beigām’’ Luīzes loma. Madara ir spēcīgi interesanta aktrise ar nākotnes ceļu.

Valdis Lūriņš ‘’Ak, tētīt…’’ Andrē loma. Aizkustinoša profesionalitāte šajā tik sociāli smagajā vēstījumā.

Un jaunie aktieri – Reinis Boters, Āris Matesovičs, Kārlis Tols, Jānis Kronis – neaizmirstami un uzrunājoši ar savu enerģiju, aizrautību, savdabību. Sekošu viņu darbībai.

Šī sezona ir bijusi ļoti kvalitatīva ar daudziem veiksmīgiem iestudējumiem. Katrs var atrast savai gaumei piemērotu izrādi. Īpaši priecēja Nacionālais teātris, kurā valda aktieru daudzveidība, saturīgas lugas ar svarīgiem vēstījumiem, gaumīgi koncerti/ izklaides ‘’gabali’’. Beidzot arī iepazinu Dirty Deal teatro un Ģertrūdes ielas teātri, kas kopumā atsvaidzina ar citādiem iestudējumiem. Zviedru teātri Dramaten gan mazliet šogad atstāju novārtā. Redzēju tikai kādus septiņus rudens iestudējumus(patika man gandrīz visi). Lai jauka vasara un lai visi radošie cilvēki labi atpūšas, uzkrāj spēkus nākošai sezonai!

‘’Mežapīle’’ Nacionālajā teātrī

Tieši pirms gada Zviedrijā Dramaten teātrī redzēju ‘’Mežapīles’’ iestudējumu. Moderni, spēle ar skaņām, iztēli un video projekcijām. Seņkova iestudējums ir totāls pretstats redzētajam. Tik atturīgu un vēsu izrādi pat pašiem skandināviem būtu grūti iestudēt.

Pateicoties Nacionālā teātra izrādei, beidzot saprotu un uztveru Ibsena mūsdienīgumu un aktualitāti. Iepriekš nejutu, ka viņa lugas patiesi vēl ir aktuālas. Pirmais cēliens spēja uzturēt uzmanību un līdzdzīvošanu, bet otrajā cēlienā kaut kas ‘’nobruka’’. Vai nu izrāde ir par gara, vai arī aktieri nogurst, visa režisora uzmanība tika veltīta sākumam. Atsvešināti melnbaltais uzvalku stils, manuprāt, diezgan ātri paliek nedzīvs, vienmuļš, pastiprināti nosūc arī aktieru enerģiju. Sākumā to neievēroju, bet lugas teksti, dialogi, monologi ir krietni saīsināti, un varoņu sarunas izklausās primitīvas, pārāk vienkāršotas.

Tiek jūsmots par Ivaru Kļavinski, kurš esot sasniedzis jaunu līmeni, bet man liekas, ka viņš jau ilgāku laiku ir šādā patīkamā līmenī un spēlē godīgi, patiesi, tikai otrajā cēlienā ir sajūta, ka ir nogurums un pavīd štampi, redzētajā izrādē tas bija Pičuks no „Skroderdienām”. Jalmara lomā viņa vienkāršotie, piezemētie joki liekas nepiemēroti. Gundars Grasbergs gan atradis jaunas nianses ‘’maitu’’ lomas tēlošanai. Pēc ilgiem laikiem Sanitai Pušpurei tikusi jauna, svaiga un interesanta loma. Balss pat pilnīgi pārvērtusies! Maija Doveika Gīnas lomā neizteiksmīga, bez jaunām niansēm. Pienācis laiks, kad Elmārs Seņkovs sāk atkārtoties, un, ja neatradīs jaunus paņēmienus, viņa izrādes būs vienādas.

Zviedrijas iestudējumā aktieri plosījās un skaņas trakoja. Piemēram, Hedviga bija mazliet augstprātīga, ‘’kaksīga’’, nešpetna, bet dziļi, dziļi nelaimīga. Latvijas iestudējums it kā ir sakārtoti baudāmāks, bet ir sajūta, ka ir aizmirsts kas svarīgs. Izrādes programmiņa ir ieguvusi Dramaten stilu, bet ne saturu, jo Latvijas teātros man joprojām pietrūkst informatīvi bagātā satura par autoru, lugu, aktieriem, kas lasāms Dramaten teātra izrāžu programmās.

Šosezon ir liels prieks par Nacionālo teātri. Tik daudzveidīgi un vērtīgi iestudējumi! Beidzot teātris sāk atrast un dot spirgtas vēsmas, saglabājot savu šarmu un klasiku. Galvenais, lai teātri kopumā pavisam nepāriet uz sterilo izrāžu iestudēšanu.

Foto:Kristaps Kalns

Teātra nedēļa

Šonedēļ tāda laba nedēļa. Esmu beidzot enerģijas pilna, ir prieks, motivācija ko darīt. Un, ja mani viegli var saraudināt un aizkustināt, tad ar dvēseli arī viss kārtībā. Šonedēļ redzēju 3 pilnīgi dažādas un ļoti vērtīgas izrādes. Šo bloga ierakstu veidošu kā mazus dienasgrāmatas ierakstus, piezīmes.

4.aprīlis, 2016. Pirmdiena, Rīga.

‘’Mūžīgais komentārs 4’’ Nacionālajā teātrī

Beidzot ir silta un saulaina diena! Un ilgi vēl gaišs. Uz teātri dodos viegli pacilājošā noskaņojumā, jo ir prieks par labo laiku un pozitīvu garastāvokli. No izrādes neko daudz negaidu un nekādas liekas cerības arī nav. Bet… Izrāde kopumā ir pārsteidzoši laba! Tai ir atmosfēra. Lai gan daudzas ainas ir samākslotas, kopumā man bija ļoti interesanti klausīties tekstā, ko ir viegli uztvert. Labi, ka režisore(Daiga Kažociņa) visu nevilka pārlieku garu, jo stunda divdesmit ir tieši pietiekoša, lai nekļūtu garlaicīgi. Pārsteidza vienotais aktieru ansamblis. Tiesa, viņi ir tikai trīs, bet ir bijušas vairākas izrādes, kur vienkārši nejūt komandas darbu, kas man liekas tik svarīgi, lai būtu izdevies iestudējums! Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš un Ģirts Liuziniks spēlē viegli, patiesi. Arī mūziķe Sniedze Pauliņa liekas iederīga. Jūt, ka visa radošā komanda ir saliedēta un katrs ir centies, lai izdotos. Par izrādi vēl domāju visu atlikušo vakaru un nākošo dienu. Un tā jau ir laba zīme! Mēģināšu izlasīt S.Kirkegora „Pavedēja dienasgrāmatu” zviedru valodā, kas tomēr mazliet tuvojas oriģinālvalodai- dāņu.

Foto: Agnese Zeltiņa

6.aprīlis, 2016. Trešdiena, Rīga.

‘’Peldošie-ceļojošie’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Uz izrādi biju pirms gada un biju patiešām šokēta, cik ļoti var mainīties uztveršanas veids un uzskati. Toreiz biju tikai nesen sākusi iet uz JRT un neko īstenībā no izrādes nesapratu, neuztvēru. Nesapratu ne klavieru jēgu, ne tukšo skatuvi.

Tagad šī izrāde man bija kā viens liels teātra pārdzīvojums. Tā ierāva sevī no pirmajiem mirkļiem, un daudzas ainas aizkustināja kaut kur dziļi sirdī. Īpaši spēcīga ir aina, kur Poļina(Baiba Broka) sauc :’’Ledus iet!’’. Tas viens teikums iespiežas atmiņā un iedod to īpašo mākslas spēka izjūtu, arī asaras. Kā vienmēr, baudu arī labo humoru, kas  ir Vladislava Nastavševa iestudējumos. Un kā aktieri spēlē! Sandra Kļaviņa veic gandrīz pārdabisku darbu, daudz runājot, balansējot uz klavierēm tā, ka tas izskatās ļoti viegli, bez piepūles.

Par šo izrādi man šoreiz ir grūti kaut ko vairāk uzrakstīt. Tā ir iekšējā pārdzīvojuma izrāde. Varu tikai pateikties režisoram, aktieriem par fantastisko darbu.

Foto:Ansis Starks

7.aprīlis. 2016. Ceturtdiena, Rīga.

‘’Svina garša’’ Nacionālajā teātrī

Nekad agrāk nebiju tik spontāni nopirkusi biļeti uz kādu izrādi. Iepriekšējā dienā atradu tieši vienu biļeti, ļoti labā vietā uz izpārdoto ‘’Svina garšu’’. Laikam man bija jāredz izrāde otrreiz…

Skatoties toreiz pirmizrādi, kaut kas izrādē nebija līdz galam. Aktieru ansamblis nebija līdz galam vienots, izrāde bija mazliet ‘’saskaldīta’’. Tagad, kad ir pagājuši divi mēneši, ir sajūta, ka gandrīz skatos citu izrādi. Lai gan tehniski nekas nav mainīts, aktieri ir iespēlējušies, vienota komanda, izrāde ir plūstoša, arī jaunā Matīsa Birkena stāsts tiek izstāstīts patiesāk, dzīvāk. Vairs nav jūtams tikai grāmatas atstāsts. Arī aktieri, kas man pirmizrādē ne pārāk patika, tagad ir izveidojuši ļoti labu tēlu. Raimonds Celms gan nemainīgi spēcīgi nospēlē galveno varoni. Šoreiz patiesi baudīju izrādi un dzīvoju līdzi. Un atzīšos, arī šajā vakarā asaras nebija iespējams noturēt…

Foto:Agnese Zeltiņa

 

‘’Trīs māsas’’ Dailes teātrī

Antons Čehovs ir viens no maniem mīļākajiem un tuvākajiem rakstniekiem. Viņa lugas esmu lasījusi ar tīru interesi un piesaisti pie katra uzrakstītā vārda. Viņa darbi vienmēr būs mūsdienīgi un aktuāli. Tikai Dailes teātra iestudējums līdz galam mani nepārliecināja. Diemžēl.

Gribot negribot, skatoties izrādi, salīdzināju to ar pagājušā gadā Zviedrijā, Dramaten redzēto izrādi. Arī tā bija ieturēta klasiskā stilā, izceļot pamatvērtības. Ļoti līdzīgi tērpi, kā otrā cēliena adītās jakas, sabīdītās mēbeles, Mašas melnais tērps un melnais, garais mētelis, galds kreisajā skatuves pusē(ceru, ka Dailes teātrī tērpu un telpas izkārtojuma līdzība ir tikai nejaušība). Tikai Zviedrijā trīs māsas bija daudz vienotākas, patiesākas. Irinas jauneklīgums, spriganums pirmajā cēlienā, izmisīgie saucieni pēc Maskavas, svētā pārliecība, ka ir tikai jāstrādā, asaras, kuras bira kā pupas otrajā cēlienā un lēnā novecošana zviedru aktrisei Sofia Pekkari izdevās vairāk nekā lieliski. Man visu mūžu Irinas tēls saistīsies tieši ar viņu. Arī Čebutkina tēls zviedru versijā bija daudz spēcīgāks un prātā paliekošāks. Atceros pat meldiņu, ko vecais ārsts ik pa reizei klusi pie sevis uzdziedāja. Un tas kārtīgums, gruntīgums un dziļums visu izrādes laiku…

Vienīgais, kas klasiskam iestudējumam nepieciešams, ir labi aktieri, kuri ir spējīgi savam tekstam iedot dziļumu un jēgu. Un šajā iestudējumā Dailes teātrī tas ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Aktieri vai nu baidās, ka izrāde kļūs pārāk nopietna un dziļa jeb vienkārši nav spējīgi. No lielā aktieru ansambļa vien divi ir atkoduši savu lomu un nopietni tai pievērsušies. Ieva Segliņa patiesi notēlo nelaimīgo, melanholisko Mašu. Tikai izrādes gaitā aktrisei nebija pie kā pieķerties un atrast sev vienlīdz spēcīgu partneri. Un Artūrs Skrastiņš pēc ilgākiem laikiem radījis citādāku tēlu. Mierīgi, nepārspīlēti un ar zināmu dzīves brieduma atziņu sāpi nospēlē Andreju, kurš tik ļoti bija cerējis kļūt par slavenu zinātnieku, bet dzīve, redz, tā nebija lēmusi. Pilnīgi nepiemērota liekas Dārta Daneviča jaunākās Irinas lomai. Mākslīgi, uzspēlēti, nepatiesi. Cik reizes redzēta Ērika Eglija Nataljas lomā. Diemžēl, ļoti vienveidīga, garlaicīga, nesaistoša, pārspīlēta. Vienmēr cenšas lomas ‘’pataisīt’’ groteskas un humorīgas.

Kopumā izrāde nav pavisam neizdevusies, kas jau ir cerīgi, bet pavisam pārliecinoša arī nē. Trūkst dzīvīgums. Teksti nepaliek atmiņā, un svarīgais vēstījums kaut kur izkūp nebūtībā. Nezinu, vai Andrejs Žagars vienkārši nav teātra režisors jeb nav spējīgs tikt galā ar Dailes teātra aktieriem. Un atmosfēra izrādei arī bija ļoti nomācoša. Vismaz pirmizrādes vakarā.

Foto:Gunārs Janaitis

‘’Lidojošā klusuma darbnīca’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Cik gan es biju izslāpusi pēc JRT! Jau ilgāk kā mēnesi nebiju šajā teātrī un jutos tik priecīgi satraukta, gaidot pirmizrādi. Izrāde un aktieri ar profesionālo rezultātu sagādāja man teātra burvības pārsteigumu un siltu prieku.

Izrāde mani ārkārtīgi spēcīgi iespaidoja, un uzskatu, ka līdz šim, šosezon, ir visveiksmīgākais iestudējums teātros. Tik viegli un ar smaidu par dzīves sūrumu un smagumu. Tikpat viegli kā vējš šalc papelēs. Laiks skrēja nemanot, un būtu gribējusi vēl uzkavēties tajā pasaulē, ko iestudējums radīja. Tāda pārpasaulīga atmosfēra. Grūti aprakstīt. Trīs vīrieši runājās. Nekas jau it kā vairāk arī nenotika, bet tā runāšanās ir tik skaista! Par mīlestību, sievietēm, pagātni, ģimeni, vecumu, cerībām, mērķiem un ilgām. Esmu skatītāja, kurai vairāk patīk ieklausīties tekstā nekā skatīties tikai darbībās, kustībās. Tās mani nesaista. Sēdēt, ieklausīties un iedziļināties. Un, ja vēl trīs aktieri burvīgi spēlē klavieres, akordeonu un klarneti – tad esmu laimīga.

Baudīju arī scenogrāfiju. Fonā liels ekrāns, attēlo visumu, galaktiku. Galvenā darbība norisinās uz terases. Tā ir viņu tikšanās terase. Uz tās viņi nav nekad vieni- simts kilogramīga suņa statuja, kura pēc Fernāna(Ģirts Krūmiņš) domām dažreiz sāk kustēties. Tiesa, Fernānam bieži nāk ģībonis un arī galva sāk reibt. Bet laika gaitā Gistavam(Gatis Gāga) statuja kļūst par svarīgu pieturas punktu. Kad trīs draugi izlemj tikt prom no veco ļaužu pansionāta, lai kaut vienu reizi uzkāptu lielajā kalnā un redzētu papeles vēl vējā šūpojamies, tad Gistavs pat nedomā iet bez savas suņa statujas(‘’Viņa vieta ir tur, augšā.’’). Aktieri precīzi un niansēti izdzīvo vecos večukus, kuriem katram ir savi pieradumi, veids. Kaspars Znotiņš brīnišķīgi attēlo smalko Renē, kuram vienmēr ir savi uzskati. Ilgojas vēl būt jauns, katru vakaru iet pastaigāties pa apkārtni. Gatis Gāga kolosāli iemiesojis Gistavu, reizē būdams nepieklājīgs, rupjš, bet arī ļoti smalks, skumjš un sirsnīgs. Grūti pārvietoties, bet par vecumu nedomā un braši vingro. Klausoties biedros, vienmēr sarauc zodu un uzrauc uzacis. Domāju, ka šī ir viena no visveiksmīgākajām aktiera izveidotajām lomām. Arī Ģirts Krūmiņš silti un sirsnīgi spēlē slimo Fernānu, kurš kara gados diezgan smagi cieta. Viņam vēl ir māsa, kura regulāri sūta vēstules, bet viņš jau vairākus gadus tās nelasa un atdod tās lasīt Gistavam, kurš to arī uzcītīgi dara ,pat uz tām atbildot.

Visu izrādes laiku tiek izmantoti dūmi, un, sēžot pirmajās rindās, tos var kārtīgi sarīties, tāpēc tiem, kuriem dūmi nepatīk un sagādā sliktu pašsajūtu jeb pat elpas trūkumu, neiesaku sēdēt pašās pirmajās rindās. Redzēju, vairāki vicinājās ar programmiņām, jo dūmi šķita pārāk uzmācīgi. Man personīgi tie netraucēju un radīja arī zināmu noslēpumainību, jo mēs jau nezinām visu, ko tie trīs vīri ir piedzīvojuši, no kurienes nāk. Tikai dūmi un jūras šalkoņa ļāva noprast, kas viņiem ir tuvs un svarīgs.

Fantastisks iestudējums, kuru baudīju ar visu sirdi. Mūzika bija tik dvēseliska un skaista, ka pat trīsas metās un asaras skrēja acīs. Man ļoti, ļoti patīk šādas izrādes. Un, kas to lai zina- varbūt pēc laika iešu otrreiz…

Foto:Jānis Deinats