”Lulū” Dailes teātrī

Džilindžera izrādes mani vienmēr ir saistījušas, un īpaši pēdējā laikā ( apmēram divu gadu posmā ) tās ir bijušas tomēr veiksmīgas. Kā spilgtāko piemēru varu minēt ‘’Bannija Manro nāvi’’, kas lika domāt par eksistenciāliem jautājumiem un cilvēka pašiznīcināšanos. Arī ‘’Būt Kejai Gondai’’ īpaši neatpalika vēstījuma ziņā, kā arī mazliet apbūra ar Džiļa sev raksturīgo pompozitāti scenogrāfijas un tērpu izvēlē. ‘’Lulū’’ likās saistoša aktieru izvēles un arī apraksta dēļ. 

lulu_f_deinats_1c-14

Foto:Jānis Deinats

Jauniestudējumu diemžēl var raksturot kā drīzāk neizdevušos, jo izrādes laikā neatklājas tēmas aktualitāte,drīzāk nesaredzu pamudinājumu un vajadzību ielikt tik apjomīgus līdzekļus darba tapšanai ( ar to es domāju gan izdevumus par scenogrāfiju un tērpiem, kā arī aktieru darbu). Un ko šis darbs sniedz skatītājam? Atziņa, ka attiecības bez kaislības ilgstoši nevar pastāvēt un cilvēks pats bieži vien sevi iznīcina? Ilgas pēc nepiepildītiem sapņiem? Tikai šīs tēmas tiek ļoti bieži apspēlētas un ‘’Lulū” neatklāj neko vairāk kā šīs trīs mazās atziņas. Gandrīz trīs stundu garā izrāde nav garlaicīga, laiks paskrien diezgan ātri, bet jau pēc salīdzinoši īsa laika ir sajūta, ka visa darbība iet uz riņķi. Un arī Džiļa firmaszīme- izaicinoši/skaisti tērpi un augstie papēži šoreiz izskatījās novecojis paņēmiens, beidzot pienācis laiks, kad ir apnicis mūžīgais skaistuma ideāls ( kas arī ir subjektīvi ) ar plandošām, īsām kleitām un garām kājām. Arī, ja ir bijis mērķis ar muzikālo noformējumu un scenogāfiju radīt noteiktu atmosfēru, kas daļēji apstājusies laikā, tad vienīgais, kas ir panākts – bordelis un pilnīgi neatbilstoši tērpi īstenībai. Es ļoti šaubos, ka sieviete, kura nosēdējusi cietumā pusotru gadu, no tā iznāks ādas krāsas kleitiņā, kas vēl iepriekšējā vasarā bija modes kliedziens ( nakts kleitas princips) un melnām augstpapēžu kurpēm rokā, kā arī ar nebūt sliktu melnu mētelīti mugurā? Vienīgās izmaiņas novērojamas matos- mazliet atauguši un izspūruši. Tik liela attālināšanās no reālās dzīves vairs pat nav estētiska, liekas kā dzīves parodēšana. Manuprāt, arī, lai cik skarbi neizklausītos, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai Lulū loma nav piemērota, jo viņa savai varonei neiedeva trīsdimensionalitāti, kā arī katra aktrises nākamā kustība un mīmika ir paredzama. Viņai ir pienācis posms, kur viņa nevar lomai dot jaunu elpu, ir iepriekšējo tipāžu apvienojums. Ilzei ir nepieciešams atelpas mirklis, lai viņa var atjaunoties, jo lomas viņai pēdējās sezonās ir burtiski birušas virsū. To es arī varētu teikt par režisoru, jo ‘’Lulū”koncepta ziņā ir pēdējo četru iestudējumu savārstījums ( ‘’ 8 mīlošas sievietes’’ ‘’ Bannija Manro nāve’’, ‘’Būt Kejai Gondai’’ un ‘’ART’’), scenogrāfija un kostīmi pārlieku atgādina visu iepriekš minēto. 

lulu_f_deinats_2c-11

Foto:Jānis Deinats

Iepriekš uzskaitīju izrādes sliktos aspektus, bet nespēju noliegt, ka tā iespiežas atmiņā un nelaiž tik viegli vaļā. Iestudējumam, protams, ir pazīšanas zīme ( režisora rokraksts), kā arī ir ainas, kas liek stāstam mazliet ievibrēties. Īpaši otrais cēliens liekas cerīgāks, kad Lulū ar savu iekšējo es, alter ego atkal pievēršas prostitūcijai un brīžiem atklājas viņas iekšējā pasaule pat bez vārdiem. Otrajam cēlienam būtu izaugsmes iespēja arī dažādo tipāžu dēļ, ko Lulū no ielas ved uz savu dzīvokli, vai arī tipisks dialogs klubā ar ārzemnieku ( tikai jautājums man paliek neatbildēts, kāpēc Mārtiņam Upeniekam pēdējā laikā jārunā angliski). Arī bez smiekliem neiztikt šajās ainās. Tikai tas potenciālais dziļums stāstam tā arī nenoturās, un uz izrādes beigām ir riktīgs ‘’kišmiš ar rozīnēm ‘’. Arī Dainim Grūbem dzejnieka lomai ir iespēja uz attīstību. Patīk, ka aktieris beidzot saņem citas lomas un sāk mainīties ( to jau ievēroju ‘’Jeruzalemē’’). Pirmajā cēlienā viņa ampelēšanās ar Lulū ir tiešām izdevusies, arī otrajā cēlienā mākslinieka iznīcība un spēcīgie monologi nebūt nav slikti, tikai balss pārveidošana un mazā cīņa ar novecošanas notēlošanu tomēr līdz galam nav izdevusies. Vislabāk ar lomām ticis galā Andris Bulis ( attēlo Šēnu) sniedzot savam tēlam zināmu stāju, noteiktību, kā arī labi atspoguļojas viņa dievināšana un naids pret Lulū. Simboliska un vizuāli skaista aina ir brīdī, kad Šēns ienāk dzīvoklī ar milzīgu rožu pušķi un ierauga Lulū ( ar ko ir precējies)kopā ar savu brāli Aļvu, un pēc brīža lēnām nomet ziedus zemē. Dainis Gaidelis uz skatuves ir tikai salīdzinoši īsu laiku. Mārtiņš Upenieks savās lomās īpaši neizceļas. Nianse, kas tomēr izrādē bija ļoti laba – mūzika. Skaistas dziesmas, kuras brīžiem bija atbilstošas, brīžiem nē, bet tomēr baudāmas ( vairākas izpilda grupa Cigarettes After Sex).

Par iestudējumu gribas domāt un ik pa laikam domās pārcilāju variantus, kāpēc tas palika ‘’varēja būt, bet palika tikai ideju” līmenī. Izrādei ir ļoti daudz trūkumi, un noprotu, ka tā nenoturēsies pastāvīgajā repertuārā ilgāk kā sezonu, ja vien režisors kaut ko nemainīs. Uzskatu, ka cita aktrises izvēle sniegtu stāstam dziļumu. Un visbeidzot-rodas iespaids, ka Džilindžers ir gribējis būt modernāks, bet vecie paņēmieni ir tā iesēdušies, ka galarezultāts sanācis aptuveni šāds.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s