”Antiņš.Zelts.Kalns”Nacionālajā teātrī

Šogad cenšos un arī centīšos vairāk izmantot iespēju apmeklēt ģenerālmēģinājumus Nacionālajā teātrī, jo, pirmkārt, draudzīgi maciņam un,otrkārt, tā ir brīnišķīga iespēja uzkavēties vēl pēc izrādes zālē un dzirdēt režisora skatu uz iestudējumu, ieklausīties citu skatītāju pārdomās, iebildēs un uzslavās un pat veidot diskusijas. Tieši pēc šīs izrādes saruna bija ļoti nepieciešama, jo salika daudz ko pa ‘’plauktiņiem”. Ļoti iespējams, ka izrāde vēl attīstīsies un tiks mainītas nianses/uzsvari, bet tā, kā es to redzēju pirmdien – četras dienas pirms pirmizrādes, likās, ka tā jau ir izstrādāta un ir redzams, ka domāts ir par katru mazāko niansi.

antins

Foto:Kristaps Kalns

Šis jauniestudējums ir tikai kārtējais apliecinājums, ka klasika var izskanēt mūsdienīgi un trāpīgi. Ir nepieciešams tikai īstais režisors, kurš materiālu apstrādā un ieliek jaunā formā. Trīs gadus pēc Raiņa jubilejas gada viena no  viņa lugām atkal dzīvo, un cik teksts ir aktuāls! Izrāde aizrauj, jau pirms tā ir sākusies, jo liela nozīme ir scenogrāfijai-tā pastiprina ainas un stāsta stāstu ar acīm, un ir brīži, kad vārdi nav nepieciešami, no ārējā visu var noprast. Liekas piemēroti, ka režisors Reinis Suhanovs ( viņš ir arī izrādes scenogrāfs ) iestudējumam ir dāvājis ironiju un humoru, jo ir vieglāk un pat aizraujošāk sekot līdzi notikumu gaitai. Kaut vai Melnās Mātes parādīšanās un viņas pārlieku uzspēlētā runas maniere, un sarkanās neļķes rokās, ko uzlikt nomirušajam ,tas vien izraisa smaidu. Daiga Gaismiņa šajā lomā parāda sevi mazliet arī citā ampluā. Arī Melnās Mātes pavadonis Krauklis, kurš viņai nozīmīgos brīžos ir klāt ( pieskatīja arī Saulcerīti, kamēr viņa tos septiņus gadus gulēja stikla kalnā ) radīts ironisks, mazliet klišejisks ‘’labā roka ‘’, dara savu darbu, bieži vien svilpodams, mazs vēja grābslis, kurš tos septiņus gadus, būdams klāt guļošajai Saulcerītei, paspējis arī būt nogribējies. Igors Šelegovskis labi iejuties tēlā, lai gan nevarētu teikt, ka tas būtu kāds jauns pavērsiens viņa attīstībai. Tas attiecas uz visiem aktieriem, jo visi spēlē sev raksturīgas lomas, darot to, bez šaubām, kvalitatīvi un profesionāli. Arī Antiņa atveidotājs Uldis Siliņš ir varonim ( kas beigu beigās Antiņš arī kļūst ) devis vajadzīgo ‘’es jau Neko ‘’, kā arī sasparošanās garu beigu ainā. Arī Arturs Krūzkops Baltā Tēva lomā ir gandrīz vai nepārspējams, bet ir redzamas pārāk daudz atsauces uz Melno Bruņinieku. 

Ja kāds šaubās par klasikas iestudēšanu mūsdienās, es silti ieteiktu apmeklēt teātra jauniestudējumu, jo cilvēku paradumos un vērtībās nekas diži nav mainījies. Kaut vai divi brāļi, kuri divdesmit eiro dēļ ir gatavi viens otram rīkli pārgriezt. Vai tad 21. gadsimtā nav cilvēki, kuriem manta ir svarīgākā? Režisors Raiņa tēmā un pašā lugā ir ieracies dziļi, un katrai ainai ir sava nozīme, skaidrojums. Likās tik interesanti, bet reizē skumji patiesi matu parādīšanās pirmajā cēlienā,kad Antiņš ar Balto Tēvu devās cauri mežam negaisa laikā, kā arī Melnās Mātes parādīšana bez matiem. Tas skaidrojams vienkārši – mūsdienās reti kad cilvēki mirst dabīgi, no vecuma. Aizvien vairāk jaunus cilvēkus no dzīves aizrauj slimības. Izrādē vispār ir vairākas pārdomas un refkleksijas par mūsdienām. Ļoti saistoša likās izvēle otrā cēliena ainas – pretinieku jāšanu kalnā pēc Saulcerītes, ievietot slimnīcā, kur visi pieslēgti pie sistēmām, brīžiem raustoties konvulsijās, kad cenšas nonāk tuvāk kārotajam mērķim. Patīk arī salīdzinājums, ka tas zelta zirgs, kas Baltajam Tēvam gandrīz visu laiku ir rokā, ir tas radošuma dzinējspēks, kas radošo cilvēku spēj noturēt un liek turpināt cīnīties par savām idejām, nepadoties ( šajā gadījumā radošais cilvēks ir Antiņš ). Un, ja Saulcerīti salīdzina ar Latviju, tad ļoti ceru, ka, tāpat kā izrādē, kādreiz nāks cilvēks, kurš kaut pēdējā brīdī ir spējīgs un grib izglābt to Saulcerīti/Latviju,darot to ar pilnu atdevi,kaislīgi, negaidot, kamēr vadonis ( izrādē-karalis) uzrunās tautu un liks saņemties, jo, kā zināms, tie vadoņi nemaz tik uzņēmīgi nav un kustās līdzi pat mazākajai vēja pūsmai.

 

antinszeltskalns-kkalns-7861

Foto:Kristaps Kalns

Par izrādi var runāt un domāt daudz, kā arī tā atstāj spēcīgu ‘’pēcgaršu” un liek galvā turpināt to analizēt. Reinim Suhanovam ir lieliski izdevies iesākt Nacionālā teātra sezonu mazajās zālēs, kā arī sevi vēlreiz pierādīt kā spēcīgu režisoru, kura lauciņš ir klasisko darbu interpretācija. Būtu interesanti kādreiz aiziet vēlreiz uz ‘’Antiņu. Zeltu. Kalnu ‘’, lai pavērotu, vai ir veiktas kādas izmaiņas un kā izrāde būtu attīstijusies. Un svarīgi atcerēties, ka katram no mums ir savs zelts-  sirds, un katram ir savs kalns, kurš jāpārkāpj, lai sirds būtu laimīga.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s