2017./2018.gada sezona teātros

Līgo svētki nosvinēti, kas nozīmē, ka arī teātra sezona ir beigusies. Jāatzīst, ka savā blogā neko neesmu publicējusi kopš februāra un ar to galīgi nelepojos, jo man vienmēr bija svarīgi uzrakstīt savas pārdomas par izrādēm, un, jo vairāk es rakstīju, jo vairāk es sevi varēju attīstīt rakstīšanas stilā un izteikšanās iespējās. Slinkums laikam ņēma virsroku, un vairāki bloga ieraksti netika iesākti, kā arī vairāki tika iesākti, bet sapratu, ka man nepatīk, kā esmu uzrakstījusi, tāpēc tie ir palikuši tikai melnraksta stadijā. Tomēr uz teātri es esmu gājusi šajā sezonā čakli, lai gan tā sākumā nolēmu tomēr vairāk pievērst uzmanību, uz ko es eju un neskriet akli uz katru pirmizrādi. Sapratu,ka jāklausa sirdij un jāiet tikai ar patiesu  gribēšanu, nevis jāiet tikai tāpēc, ka:’’Tā ir labākā izrāde!’’. Protams, bija arī iestudējumi, kas man likās, ka nepatiks, bet tomēr aizgāju, un tieši tad pozitīvais pārstiegums sniedz vēl jo lielāku prieku. Šajā sezonā es redzēju 74 izrādes ( ar visu ‘’šķirošanu’’ esmu redzējusi visvairāk izrādes vienā sezonā ). Regulāri braucu uz Valmieru, jo kopš iepriekšējās vasaras sapratu, ka tas ir mans sirds teātris un man tas sniedz visvairāk pārdzīvojumus un emocijas. Krievu teātrī viesojos tikai vienu reizi ( pagājušajā gadā to apmeklēju diezgan regulāri), jo mani viņu repertuārs pašlaik vispār nesaista. Dailes un Nacionālo teātri apmeklēju diezgan regulāri, tomēr Dailē izlaidu vairākus jauniestudējumus. Ģertrūdes teātrī un Dirty Deal teatro arī biju tikai vienreiz. Liepājas teātrī neredzēju nevienu iestudējumu. Kā katru gadu esmu apkopojusi savus mīļākos ietsudējumus, aktierus, kā arī īsi pieminu izrādes, kas nepatika.

Gada lielās formas izrādes:

getEventGalleryImage

     Foto:Margarita Germane

‘’Arī vaļiem ir bail’’ Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē. Šī izrāde bija mans sezonas lielākais pārsteigums, jo pašā sākumā bija skepse, bet tomēr aizgāju jo Artūrs Dīcis raksta ļoti labas lugas. Iestudējums ir trāpīgs par mūsdienu sabiedrību un tik precīzi ataino cilvēkus, bet tomēr nevienu brīdi nezaudējot humoru. Retā izrāde, kur patiešām ir iespēja izsmieties no sirds, bet, otrajam cēlienam sākoties, kļūst skaidrs, ka aiz tiem smiekliem slēpjas arī nelaimīgi cilvēki. Šī ir mana sezonas labākā izrāde, tāpēc ir vēl jo lielāks prieks par daudzajām nominācijām Spēlmaņu naktij, jo katra nianse ir pārdomāta(muzikālais, scenogrāfija, aktieru ansamblis).

01_baladina_dzudzilo_krista

Foto:Krista Dzudzilo, Matīss Markovskis

‘’Baladīna’’ Valmieras Drāmas teātra lielajā zālē. Šo iestudējum gaidīju jau kopš brīža, kad kļuva zināms radošais izrādes ansamblis. Valmierā bieži rodas sajūta, ka mākslinieki rūpīgāk strādā pie izrādes tapšanas, līdz šim neesmu redzējusi haltūras un paviršību. Arī ‘’Baladīna’’ ir milzīgs darbs, kas prasa spēku gan no aktieriem, gan skatītājiem, jo trīs stundas jāklausās ne būt viegls teksts. Aktieri spēj saviem tēliem iedot dimensiju un konkrētu rīcību attaisnojumu. Scenogrāfija un mūzika palīdz ieplūst radītajā pasaulē, kas ir gan kā pasaka, gan skaudrs varas parādīšanās ceļš.

‘’Process’’ Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē. Par šo izrādi gari un plaši biju janvārī rakstījusi savā blogā(vairāk lasi šeit), bet, manuprāt, tā nav pienācīgi novērtēta, kā arī viegli šokēja paziņojums par pēdējo izrādi un noņemšanu no repertuāra. Pēc izrādes izlasīju arī romānu, un manās acīs iestudējums veiksmīgi attēlo romānā aprakstīto. Kā vienīgo iebildi varu minēt, ka otro cēlienu varēja saīsināt, jo vienā brīdī paliek grūtāk uztvert tekstu. ‘’Process’’ atstāj paliekošu pēcgaršu, un atceros, ka pēc tā noskatīšanās gandrīz mēnesi par to domāju, runāju ar saviem tuvajiem par birokrātiju un paskatījos šajā tēmā dziļāk.

26730972_1949540368393898_8423480898202373852_n

Foto:Jānis Deinats

‘’Svinības’’ Dailes teātra lielajā zālē. Arī šis iestudējums nav pienācīgi novērtēts, jo ir svarīgi aktualizēt šādas tēmas (nākšana ārā ‘’no skapja’’, kā arī nevis klusēšanu, bet gan runāt). Arī šis iestudējums izmanto ‘’sākumā smiešanos, lai tā dramatiskā patiesība satriektu vēl vairāk’’ principu. Patiešām prātā paliekoša izrāde!(Izlasi manu bloga ierakstu)

DSC_5780

Foto:Daina Geidmane

‘’Salome’’ Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē. Tas nesteidzīgais izrādes ritējums, katrs vārds kā mākslas darbs, scenogrāfija estētiski ‘’tīra’’, kā arī operas nerimstošā klātbūtne palīdz izrādei kļūt par skaistu gleznu, kuras epicentrā ir skaisti mirdzošā Salome-Agnese Cīrule.(Lasi šeit)

2018013113274667132

Foto:Kristaps Kalns

Mana GRAND PRIX izrāde:

09c995c2-2262-4f63-9220-4f3311db312e

Pirmo gadu man ir izrāde, kas pārspēj visas līdz šim redzētās un to nav iespējams ielikt kādā kategorijā, jo tā ir zviedru teātra Dramaten ‘’Angels in America’’. Tā ir izrāde-izdzīvots kopīgs stāsts, jo tā ir sešas stundas gara, un tās laikā skatītāji saplūst kā viens vesels un kopā ar aktieriem izdzīvo visas varoņu bailes, aiziešanu no dzīves, cerības, asaras un smieklus. Biļeti toreiz dabūju pēdējā  brīdī, un, kad stāvēju pie kases, teikums,ka biļešu vairs un ka varētu būt vēl viena(!), kas tiek pirkta internetā, es iekšēji gandrīz sabruku. Kas mani atturēja iegādāties savu biļeti ātrāk?! Pagāja minūtes, un kasiere to vienu biļeti tomēr dabūja. Tā ir neaprakstāma sajūta, un tajā brīdī kļuva skaidrs, ka to izrādi man vajadzēja redzēt. Paldies tam cilvēkam, kas to biļeti nenopirka! ‘’Angels in America’’ nav īsti vārdos ietverams. Saprotu tikai, ka Latvijā šādu atklātības un profesionalitātes līmeni ilgi vēl nesasniegs, bet esmu tik pateicīga par šādu pieredzi.

Gada mazās formas izrādes:

‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Valmieras drāmas teātra Mansarda zālē. Izrāde, kas pavisam noteikti ir palikusi spilgti atmiņā un ir likusi vēl vairāk iemīlēt T.Viljamsa lugu. Esmu redzējusi arī Dailes teātra versiju, bet Valmieras iestudējums aizķēra ar tīro minimālismu un dziļajām jūtām, nožēlām par dzīvi. Un noslēguma aina ar ventilatoriem, kas pūš gaisu un fonā lauks-tā skaistā cerība.

foto_Markovskis-0412

     Foto:M.Markovskis

‘’Dvēseļu utenis’’ Dity Deal teatro. Šo izrādi pat paspēju noskatīties divrreiz, lai gan, ejot uz pirmizrādi, māca šaubas vai tā nebūs pārlieku primitīva un mākslota. Arī retais iestudējums, kas skatītājiem ļauj izsmieties no sirds, jo tomēr katra situācija un cilvēku prototipi ir tik pazīstami. Protams, izrāde paliek stereotipa līmenī bez īsta atrisinājuma, bet šīm mūžīgajām nacionālajām tēmām iespējams atrisinājums tik ātri nemaz nebūs. Viegla izrāde, kas tomēr arī liek aizdomāties. Manuprāt, īpaši piemērota jauniešiem.

16dveselu_utenis_foto_JanisAmolins_16.09.2017-copy-2

Foto:Jānis Amoliņš

‘’104 lappuses par mīlestību’’ Valmieras Drāmas teātra apaļajā zālē. Šī izrāde patiešām ir lieliski piemērota romantiķiem. Lai gan es tāda īsti neesmu, aktieri un stāsts mani pielauza, un es ļāvos stāstam, kas beigās lika man patiešām mazliet pašņukstēt. Tērpi un scenogrāfija apbur ( protams, tērpi nav vēsturiski korekti, bet tas stilizējums-bauda acīm).

11

Foto:M.Markovskis

‘’Mazās traģēdijas’’ Valmieras drāmas teātra apaļajā zālē. Stilīga, moderna, ar humoru, trāpīgām atsaucēm un patiesi izklaidējoša, kas reizē arī izglīto. Ļoti patīk, ka Valmieras teātris vairākas lugas stilizē un modernizē, tādējādi piešķirot izrādei svaigas, jaunas elpas.

foto_Markovskis-0493

Foto:M.Markovskis

Izrādes, kas nepatika: ‘’Man 30 gadu’’ Nacionālajā teātrī, ‘’Jūlijs Cēzars’’ Ģertrūdes ielas teātrī, ‘’Maģijas atslēgas’’ Krievu drāmas teātrī,”Ivanovs” Dailes teātrī.

Gadi aktieri:

Imants Strads ‘’Lūcis’’, galvenajā lomā kā Lūcis, ‘’Baladīna’’ Grabecs. Imants atbruņo ar savu vienkāršību un spēju lomu izspēlēt līdz mielēm.

Igors Šelegovskis ‘’Arī vaļiem ir bail’’ Pēteris Bērziņs un ‘’Dvēseļu utenis’’ (krievu jaunieša) loma. Jaunajam aktierim piestāv reālistiskas lomas, tādās viņš veiksmīgi atklāj katra personāža iekšējo pasauli, spējot arī spēlēt ‘’uz publiku’’.

Ģirts  Liuziniks ‘’Arī vaļiem ir bail’’ Jānis Bērziņš un ‘’Precēšanās un šķiršanās anatomija’’ Ričarda loma. Sajūta, ka aktierim ir sācies jauns radošais posms. Šajā sezonā Ģirts ir nospēlējis citādāka rakstura lomas nekā agrāk,ļoti veiksmīgi atrodot aizvien jaunas spēles nianses.

Mārtiņš Meiers ‘’Mazās traģēdijās’’ lomās, ‘’104 lappuses par mīlestību’’ Elektrons un ‘’Baladīna’’ Spridzis. Man liekas, ka Mārtiņš ir spējīgs nospēlēt jebkuru lomu, apburot teātra skatītājus.

Gundars Grasbergs ‘’Salome’’ Jānis Kristītājs un ‘’Man 30 gadu’’ Tors. Gundars spēj katram savam tēlam sniegt pārpasaules sajūtu, un, lai gan ‘’Man 30 gadu’’ man pilnīgi un galīgi nepatika, ainas ar Toru spēja iedot izrādei jēgu un dzīvību. Aktieris,kas nekad nav licis vilties.

Gada aktrises:

Elīna Vāne ‘’Baladīna’’ Baladīnas loma, ‘’Vidzemnieki’’ Annas, Kļaviņmātes un Edes loma, ‘’Mazās traģēdijas’’ loma. Lomas notēlotas pamatīgi,smalki un gudri. Jāsaka,ka Elīna pašlaik manā skatījumā ir viena no spējīgākajām aktrisēm Latvijā.

Maija Doveika ‘’Arī vaļiem ir bail’’ Anna un ‘’Cilvēki, lietas un vietas’’ Emmas loma. Jāatzīst, ka agrāk man nepatika un nenoticēju Maijas Doveikas radītajiem tēliem, bet šajā sezonā liekas, ka arī viņai ir jauns, skaists radošs posms. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas ar savu klātbūtni iedvesmo.

Inga Apine ‘’Baladīna’’ Nimfa Goplāna, ‘’104 lappuses par mīlestību’’ Nataša. Inga savām lomām sniedz mīļumu, bet viņa spēj arī būt pilnīgi citādāka katrā lomā. Fantastiska viņa ir kā Nimfa.

Ieva Puķe ‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Megija un ‘’Vidzemnieki’’ Madāma un Ilze. Sniegt lomai nepieciešamo dziļumu, bet vienmēr attaisnojot tos. Ieva var notēlot gan Megiju, parādot visas viņas īpašības, neidealizējot viņu, bet arī parādot rīcības motīvus, gan vecu Madāmu, kura ir nevarīga,gudra un nešpetna.

Rēzija Kalniņa ‘’Būt Kejai Gondai’’ Keja Gonda un ‘’Svinības’’ Helēne. Savas lomas Rēzija pasniedz ar zināmu vēsumu un atturību, bet tieši tāpēc tēls lobās pa kārtām un atklājas aizvien dziļākas cilvēciskas pārdomas un problēmas.

Lai gan sezonas sākumā un pat līdz decembrim likās, ka šī teātra sezona būs tāda vienmērīga un bez īpašiem pārsteigumiem un kāpumiem, pavasarī pirmirzrādes piedzīvojas vairākas fantastiskas un kvalitatīvas izrādes, ļaujot katram aktieriem ‘’iespīdēties’’ kādā lomā. Protams, sezonas beigās vienmēr mazliet skumji, bet ar vēl lielāku nepacietību gaidu jauno. To šogad atklāšu, pirmo reizi braucot uz Valmieras vasaras teātra festivālu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s