Apzināti izvēlējos doties uz ‘’Salomi’’ krietni vien vēlāk ( lai gan bija iespēja būt arī pirmizrādē), jo bija iekšējā sajūta, ka aktieriem būs nepieciešams laiks, lai iespēlētos un labāk atrastu un aprastu ar savām lomām. Nekļūdījos, jo izrāde ir sarežģīta un prasa koncentrēšanos gan no aktieriem, gan no skatītājiem.
Jau ienākot zālē, mani apņem līdz šim nesajusta aura,kas ir ietinusi visu lielo zāli. Uzreiz saprotu, ka tas, ko redzēšu, būs kaut kas pavisam cits, līdz šim nepiedzīvots. Spēcīgi jau liekas tas vien, kā Gundars Grasbergs stāv uz ‘’mēles’’. Viss viņa augums ir jau pilnīgi citā pasaulē,savā lomā-Jānī Kristītājā. Sākoties izrādei, trīsas un ‘’skudriņas’’ skrien pa visu ķermeni. Opera un izrunātie vārdi ir kā dāvana zinošam un jūtīgam skatītājam. Kad četri aktieri nostājas abās puses ložās un rūpīgi, maigi izrunā katru vārdu-tā ir vistīrākā bauda klausīties. Izrādē teksts ir kā skaists mākslas darbs, ko mūsdienās tik reti vēl var novērot. Visa izrāde ir ļoti skaista un ēteriska. Melnā un zelta krāsas rada izteiksmīgu kontrastu, kā arī izveidotā skatuve ir pilna ar simboliem,katrai niansei ir liela nozīme (iesaku izlasīt programmiņu, tur sīki aprakstīta visa simbolika). Jāsaka, ka uzreiz pēc noskatīšanās nedomāju, ka to atcerēšos un tā iespiedīsies atmiņā, bet šis ir no tiem iestudējumiem, kas tikai laika gaitā atveras kā zieds un aizvien vairāk to sāku analizēt un reizē arī saprast. Diemžēl šī izrāde nav un visdrīzāk nebūs no tām ejošākajām, jo jau tagad bija novērojamas vairākas brīvas vietas parterā, kā arī ložās. Ne visi ir spējīgi ieklausīties un arī uztvert tik skaistus, bet reizē arī sarežģītus vārdus, kā arī pieņemt simboliku un seksualitātes piesātinātu iestudējumu.
Brīžiem Agneses Cīrules Salomei noticēju, brīžiem nē, jo man vienmēr ir licies, ka Salome savā būtībā ir ‘’maita’’, bet Agnese šim tēlam ir iedevusi trauslumu, pat maigumu. Varbūt tāds ir bijis mērķis, jo katrs Jūdejas princesi, iespējams, redzēs mazliet citādi. Agnese apbur ar savu ārējo skaistumu. Tik skaista, zelta, vizuļojoša kleita ar apburošiem apaviem, kas sevī ietver abas dominējošās izrādes krāsas. Viņas bālais cēlums liek uz brīdi aizisties elpai. Septiņu plīvuru dejā katrs mazākais kleitas dimantiņš atspīd zālē, radot deju starp balkoniem un skatītāju rindām. Viņas spožums ir kā vienīgā gaisma, jo saule karaļvalstīt nekad nespīd, ir tikai mēness(ko veiksmīgi interpretē gaišie vārdi un melnās skatuves, spīdot kā pilnmēnesim visu izrādes laiku). Un spēcīgas ir pēdējās ainas, kad Salome ir ieguvusi Jāņa Kristītāja galvu, ko beidzot var noskūpstīt, bet pēkšņi saprot, ka viņa acis ir aizvērtas un nekad tās vairs nevarēs atvērt. Viņa saprot beidzot, ka tā ir, iespējams, bijusi ne tikai bērnīšķīga iegriba, iekāre, bet gan mīlestība. To saprotot, viņa kļūst patiesi nelaimīga, izpostīta.Un teikums:”Mīlestības noslēpums ir stiprāks par nāves noslēpumu’’ kļūst par izrādes atslēgu, jo līdz tam brīdim ik pa reizei man ieskanējās jautājums – kas ir šīs izrāde galvenā doma, kāpēc tā tiek tagad iestudēta? Un, pateicoties tieši tam vienam teikumam, visi jautājumi atrisinājās, un sāku izsvērt gan mūžīgo aktualitāti, gan vajadzību lugu iestudēt 2018.gadā. Nākamajā rītā pēc izrādes sākām ar ģimeni diskutēt un aizrunājāmies tik tālu, ka skārām pat sievietes lomu sabiedrībā. Bet es apbrīnoju arī katru, kurš uzņemas iestudēt klasiku un pie tam tik sarežģītus darbus, kā,piemēram,’’Salome’’. Labi iejuties savā lomā ir Arturs Krūzkops, ļoti spēcīgi attēlojot Hērodu,Jūdejas tetrarhu, iedodot tēlam visas nepieciešamās iezīmes un nianses. Arī Lolita Cauka Hērodiju attēlo ar vajadzīgo ledainīgumu un karaliskumu,izceļot karalienes raganiskās iezīmes. Arī Uldis Siliņš salīdzinoši mazajā lomā kā jaunais sīrietis ir spēcīgs. Gundaram Grasbergam pēdējā laikā dod tikai svēto lomas, bet jāatzīst, ka gandrīz neviens cits tādu cilvēkus nevar notēlot tik labi kā viņš. Vārdi, ko Grasbergs-Jānis Kristītājs izrunā, liek uzmesties zosādai, brīžiem sajūtot pārpasaulīgo elpu elpojam pie skausta. Operas nemitīgā klātbūtne netraucē, brīžiem tā liekas sinhrona ar darbībām, ko veica aktieri uz skatuves. Pateicoties operai, izrāde iegūst jaunu garīgo līmeni un dimensiju.
Šī pavisam noteikti ir redzēšanas vērta izrāde, kas, lai gan koncepcijas ziņā līdzinās Viestura Kairiša iepriekšējiem iestudējumiem, savā atmosfērā un būtībā nelīdzinās vēl nevienam citam, līdz šim redzētajam. Tā dod pārpausaulīgu redzējumu uz dzīves ritējumu, Dievu, mīlestību, apsēstību un kaisli.
Foto:Kristaps Kalns
Annasofija 