No 2018.gada ir aizgājuši jau gandrīz divi mēneši. Mazliet neticas, vai ne? Šī teātra sezona līdz šim nav bijusi pārāk spēcīga un iespaidiem bagāta, tāpēc izrādes, kas liek vairāk padomāt un pat ‘’noliek’’ uz pauzītes, ir vēl jo lielāks ieguvums un vērtības. Un, lai gan ir pagājis mēnesis kopš ‘’Procesa’’ noskatīšanās, atziņas un sajūtas ir saglabājušās pārsteidzoši spilgtas.
Tā noteikti ir izrāde, kas vērtēta diezgan pretrunīgi, pat diezgan kritiski, bet vienaldzīgo ir maz un komentāros ir novērojumi atšķirīgi, bet pamatoti viedokļi. ‘’Procesu’’ var skatītītes Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē. Kafkas darbu neesmu lasījusi, bet pēc iestudējuma noskatīšanās izlasīju beigu monologu un epilogu, jo bija sajūta, ka tas ir atrisinājums visam sižetam, kas diemžēl izrādē mazliet ‘’izkūpēja’’(mācītāja runa). Ja izvēlas iet uz ‘’Procesu’,’ tad jārēķinās, ka teātrī tiks pavadīts viss vakars, jo izrāde ir gandrīz četras stundas gara. Mani tas netraucēja, jo bija liela interese skatīties, un atslābums bija vērojams tikai otrā cēliena otrā pusē. Tomēr piekrītu, ka ļoti prasās noīsināt, jo daudz kas ir lieks un pat nevajadzīgs. Dramaturga pieskāriens ļoti būtu noderējis, un izrāde ar to būtu tikai ieguvusi.
Pelēki ieturēta scenogrāfija ar vairāka izmēra lādītēm, kas attiecīgā brīdī kalpo par gultu, zārku, cilvēku parādīšanos, baznīcas altāri, ir precīzs birokrātijas pasaules atainojums. Arī vīri, kas ir ieradušies paziņot galvenajam Jozefam K.(Toms Veličko) par viņa procesa uzsākšanu, ir tērpti pretīgi pelēkā toņa uzvalkos, kā arī maskās, kas aizsedz viņu identitāti. Protams, tas ir mazliet negodīgs paņēmiens, jo tas atņem aktieriem jebkāda veida izpaušanās iespējas. Bet jāsaka, ka viņi ar to tiek godam galā. Realitātes un nerealitātes sajaukšanās kopā, cilvēku darba un pat personības dubultošanās, birokrātijas šausmas, kurās tik viegli jebkurš no mums var iekļūt- tās ir tēmas, kas būs gandrīz vienmēr aktuālas, kā arī šajā periodā, kurā dzīvojam, ir svarīgi to apzināties. Aktieri,kā vienmēr spoži savās lomās, lai gan vairāki personāži ir kā citu lomu prototipi. Piemēram, Ģirta Krūmiņa krusttēvs gan izskatā,gan izturēšanās ziņā ir līdzīgs lomai ‘’Oblomovā’’. Visatraktīvākie un kā izrādes naglas tieši kļūst jaunie aktieri. Aina, kad Jozefs K. kā vienu no pēdējiem glābiņiem apciemo mazliet dīvaino mākslinieku Titorelli, kļūst par vienu no humorīgākajām. Reinis Boters mākslienieku tēlo aizrautīgi, pārspīlēti(labā formā) un amizanti. Arī pārējās savas lomas Reinis attēlo spīdoši. Savukārt Anna Nele Āboliņa Lēnijas lomā ir noslēpumaini vibrējoša. Katrs viņas skatiens ir kā nolemtības un noteiktības pilns. Muzikālais noformējums ļoti labi paspilgtina darbības un palīdz saprast galvenā varoņa pārdzīvojumus, nesapratni un pat domu gājienu. Tomam Veličko ir tikusi pati grūtākā loma, jo viņa varonis ir ierauts visā procesā, bet tomēr viņam ir jāpaliek kā skatītajam no malas, neizpaužot pārlieku lielas emocijas. Labi ir izdevusies Jozefa K. attīstība. Ja pašā izrādes sākumā viņš tikai pasmīn par notiekošo un visu neuztver pārāk nopietni, tad laika gaitā viņš kļūst aizvien trauksmaināks, acu skatiens kļūst satraukts, kā arī satraukti un neapzināti sāk sist ar roku pirkstiem pa galdu, krēslu, knibināties. Un finālā jau K. ir sapratis savu neizbēgamo likteni. Nedrīkst nepieminēt Andra Keiša Advokātu, kurš tiek kontrolēts kā spēļmantiņa ar pults palīdzību.
‘’Process’’ man bija viena no šīs sezonas gaidītākajām izrādēm, un noteikti neesmu vīlusies. Tā spēcīgā pēcgarša nepameta ilgāk par nedēļu. Galvā izrādi vairākkārt centos analizēt, un gandrīz katra saruna pie galda noveda pie šī darba. Teātra mājaslapā viens skatītājs bija uzrakstījis, ka visi šo iestudējumu nesapratīs, un es pilnīgi tam piekrītu. Ir vajadzīga iedziļināšanās, pacietība un prāts bez aizspriedumiem. Šī ir ļoti, ļoti vērtīga izrāde!
Annasofija 