Brīdī, kad liekas, ka dzīvības uguntiņa izdzisīs pavisam, var notikt pavērsieni un tā atkal spēj pamazām iedegties. Apmēram šādi es jūtos, kad pēc trīs mēnešu pauzes esmu piesēdusies un sākusi rakstīt blogu. Dzīve rit savu gaitu jeb precīzāk,vāveres ritenis nebeidz griezties. Pēdējās nedēļas kultūras jomā ir bijušas kā braukšana pa nelīdzeniem lauku ceļiem. Bija periodi, kad nebija nevienas teātra izrādes. Tad ieslīgu ikdienas mazajā pelēcībā jeb centos īsināt laiku, aizejot uz kādu filmu. Un tad nāca dienas vai nedēļas nogales, kad bija vairākas teātra izrādes, pirmizrāde utt. Tāpēc laikam nav vērts rakstīt tikai par vienu konkrētu pasākumu. Piefiksēju tieši divus man svarīgākos un spilgtāk atmiņā palikušos.
Laikam jau novembra emocionālākā un sirdij tuvākā izrāde bija ‘’Harolds un Moda’’ Dailes teātrī. Sākumā nemaz nebiju plānojusi iet uz šo jauniestudējumu, jo nepiesaistīja aktieru ansamblis. Notika to maiņa, redzēju pirmās fotogrāfijas un sapratu, ka man noteikti ir jādodas uz mazo zāli un jāredz. Protams, režija pieklibo un ir jūtama neprofesionāla roka, bet man tas pēc ilgiem laikiem nebija būtiskākais. Man tas īsti nerūpēja, jo izrāde bija dzīva, galvenie aktieri Lilita Ozoliņa un Mārtiņš Upenieks tik labi izdzīvoja Harolda un Modas stāstu, pie tam, vakarā, kad skatījos, gaisā bija kas vibrējošs, vārdos neaprakstāms. Savu emocionālo devu biju saņēmusi un no teātra iznācu reizēm skumja un priecīga, jo kaut kāda dziļāka jēga atkal bija atgriezusies. Pievēru acis, ka otrā plāna lomas nebija izdevušās, brīžiem jūtami bija primitīvi paņēmieni, ainas mainījās kā seriālos.Izrādē, starp citu, labi saklausāmi arī izskan vairākas būtiskas dzīves atziņas. Ja nebūtu galveno lomu tēlotāji, izrāde visdrīzāk būtu neizdevusies un nebaudāma, jo Ozoliņa un Upenieks ‘’iznes’’ gan to, gan stāstu. Iestudējums bija skumīgs un man atstāja labu,labu teātra pārdzīvojumu.
Uzlādējošākais un pārsteidzošākais pēdējā laikā bija LP(Laura Pergolizzi) koncerts Arēnā Rīga. Biļetes biju iegādājusies laicīgi un pirmo reizi tās pirku, zinot tikai dziedātajas vienu dziesmu, kas pie tam ir pēdējā gada populārākā ‘’Lost on you’’. Kaut kas iekšēji mani pamudināja tomēr nebaidīties un nopirkt biļetes. Pierunāju draudzeni un tā arī 7.decembrī devāmies, neko daudz negaidot, uz koncertu. Protams, pēdējā mēnesī centos klausīties vairākas LP dziesmas, lai koncertā tomēr nestāvētu kā jautājuma zīme. Vārdus daudzām dziesmām tomēr nezināju, bet tas noteikti nebija šķērslis. Pagāja laiks, kamēr ‘’iesildījos’’, bet māksliniece atbruņoja ar savu patieso prieku uzstāties un būt Rīgā, bija ļoti arī priecīga par kuplo klausītāju skaitu . Man ārkārtīgi patīk, ka mūsdienās tomēr vēl ir pietiekami daudz dziedātāji, kas izvēlas iet savu ceļu un nepakļauties brīžiem lētajai popindustrijai. LP ir savdabīga, pat unikāla balss. Viņas dziesmās ir sadzirdams pops, indie un pat roks. Un viņas firmas zīme ir arī svilpošana, kas ir dzirdama ļoti daudzās viņas dziesmās. Apbrīnu izraisa viņas viegli rotaļīgais veids izdziedāt nopietnas dziesmas. Un jāatzīst, ka Lauras balss pat ir spēcīgāka uz skatuves nekā ierakstos. Šī man bija pilnīgi jauna pieredze, ko ilgi neaizmirsīšu, kā arī esmu sev atklājusi jaunu mūzikas sfēru.
Decembris ir atnācis ar jaunām atklāsmēm, jaunām pieredzēm. Un tas vēl ir gada pēdējā mēneša sākums. Sajūta, ka tas vēl būs piedzīvojumiem pilns un noteikti neatstās vienaldzīgu. Lai tas mums ir iedvesmojošs, balts,enerģētiski pūkains un ļoti, ļoti skaists.
Annasofija 
Jeeej 🎉💕💕💕💕