Septembra pēdējo dienu noslēdzu ar Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Svinības’’.Uz izrādi devos kā balta lapa, jo neesmu redzējusi filmu, nebiju lasījusi gandrīz nevienu atsauksmi, un bija tikai maza nojausma, par ko ir stāsts, jo biļetes biju pirkusi ilgāku laiku iepriekš. Un patiešām – dažreiz ir labāk neko negaidīt un nesacerēties, jo tad prieks par labu iestudējumu ir dubulti tik liels.
Foto:Daina Geidmane
Izrāde sākas viegli un pat jautri. Ģimenes locekļi satiekas pēc vairāku gadu neredzēšanās. Ir aizspriedumi, sakrājušās dusmas, bet arī neizsakāms prieks redzēt vienam otru. Visi ir tikušies, lai nosvinētu sava tēva Helges 60.dzimšanas dienu. Precīzi un humorīgi attēloti Laura Dzelzīša Mikaēla un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mettes strīdi, ķīviņi. Laikam ejot, ierodas viesi, sākas svinības ar mūziku, vairākām uzkodām un, protams, ar uzrunām. Helge jau pirms svinību sākuma palūdz savam dēlam Kristianam teikt pirmo lielo uzrunu, ko viņš arī apsolās darīt. Un pienāk brīdis, kad Kristians sāk savu uzrunu, kuras laikā atklājas šausminoši vēstures rēgi par tēvu Helgi, kurš seksuāli izmantojis savus bērnus. Un pie galda ir klusums, cilvēki izliekas neko nedzirdam, pēc īsa brīža turpinās iesāktās sarunas. Kristians apiet ap galdu, viegli šokēts- vai patiešam neviens nav sapratis, nav dzirdējis??? Sākot ar šo ainu, var vilkt paralēles ar mūsdienu sabiedrību. Un nav svarīgi, kura valsts, tauta. Visa sabiedrība ir slima, aitu bars, kuri neko nesaka, izliekas, ka tādas patiesības neeksistē. Iesaku izlasīt pēc izrādes noskatīšanās interviju ar režisoru Aleksandru Morfovu. Vairākas lietas kļūst skaidrākas, un tas, ko viņš piemin par mūsdienām, ir skarbi, bet ļoti patiesi. Atgriežos pie izrādes. Pēc uzrunas Kristians ir skaidri apņēmies atklātībā tikt līdz galam un atklāt šausminošo patiesību. Viegli aizkustinošs ir apkalpojošā personāla klusais atbalsts Kristianam un patiesībai. Viņi arī izglābj Kristianu, kad paša ģimenes locekļi metas virsū. Cik divkosīgi un viegli ietekmējami ir cilvēki! Un nepietiek ar vienas patiesības nākšanu gaismā, meita Helēna ģimeni iepazīstina ar savu draudzeni Umaimu. Bez rasistiskiem jociņiem no ģimenes puses neiztikt. Tas, ko es nesapratu – kāpēc skatītājiem par to ir jāsmejas? Kas tur smieklīgs? Pēc tā var spriest, cik Latvijas sabiedrībai vēl jāaug un jāattīstās. Bet es arī nepiekrītu viedoklim(tas bija retais, ko biju izlasījusi pirms ‘’Svinībām’’), ka rasistiskie jociņi aizgāja par tālu. Jāņem vērā, ka filma, pēc kuras motīviem iestudēta izrāde, ir uzņemta 1998. gadā, kad arī Dānijā citas tautības cilvēki nebija tik pašsaprotami un dabiski kā šodien. Un arī ,ja izrādes darbība ir pārnesta uz mūsdienām, režisors darbību ir pielāgojis latviešu skatītajam, lai viņš var saprast.
Viesi, jau kārtīgi iesiluši, nakts laikā izlaiž savus dēmonus brīvē, kas tādā veidā viņiem ir arī svētīga attīrīšanās. Patiesība nakts beigās beidzot tiek atklāta. Uzskatu, ka izrāde ir vairāk kā izdevusies. Var just, ka aktieriem patīk spēlēt savas lomas, jūtams kārtīgs, vienots komandas darbs. Vairāki ir atraduši jaunas nianses lomu izspēlē. Piemēram, Ģirts Ķesteris Helges lomā ir pārliecinošs un ar jaunām vēsmām. Šoreiz patika pilnīgi katrs aktieris. Domāju, ka arī ir pareizi, ka teātrī ir atgriezusies Rēzija Kalniņa. Un uz Artūru Skrastiņu Kristiana lomā bija bauda skatīties. Ļoti iederējās Aminatas Grietas Diarras dziedājums otrā cēliena beigu daļā. Viņas balss ieveda izrādi pasaules sajūtu līmenī. Esmu arī laikam no retajām, kurai patika izrādes beigas – katrs var uztvert citādi,un neviens arī nevar pateikt pareizo atbildi. Brokastu aina, kurā ģimene ir kopā un mierīgi brokasto, ir totāls pretstats trakajai naktij. Un vienmēr noslēgumam nav jābūt viennozīmīgam. Lai katrs skatītājs aizdomājas pats un izdomā, kā tad visam vajadzētu beigties. Man pēc izrādes nebija smaga vai nospiedoša sajūta. Radošajai komandai ir lieliski izdevies nobalansēt starp humoru, traģēdiju, paturot izskaņas noti cerīgu. Trīs stundas man bija ļoti vērtīgas, un skatījos ar neatslābstošu interesi. Dailes teātrim ir izdevies veiksmīgs sezonas sākums.
Foto:Daina Geidmane
Annasofija 