Savu 2017./2018.gada teātra sezonu iesāku ar Valmieras drāmas teātra viesizrādi ‘’Emmijas laime’’, kas Valmierā pašlaik ir populārākā un pieprasītākā izrāde. Man parasti ir svarīgi, ar ko es sāku sezonu, un, manuprāt, šī izrāde bija veiksmīgs starts.
Šī ir pirmā izrāde, par kuru man ir tik divējādi viedokļi un sajūtas. No vienas puses – to ir ļoti aizraujoši un interesanti skatīties. Tai ir apbrīnojams vieglums, un arī pēc noskatīšanās drīzāk ir pozitīvs garastāvoklis. Ainu nomaina aina, precīzi atainojot ikdienišķās darbības. Arī humoriņš ir veiksmīgs. No otras puses – man liekas neprecīzi izrādes pieteikumā teiktais, ka darbība ir pārcelta uz mūsdienu Berlīni. Daži sadzīves elementi ir gandrīz pareizi, piemēram, steidzīgais rīts pie metro, bet kopumā atmosfēra atstāj tālas pagātnes izjūtu. Varbūt dažiem Latvijas cilvēkiem tā ir jauna atklāsme, bet Vācijas un dažu citu Eiropas valstu situācija t.s.imigrantu jautājumā ir, maigi sakot, ļoti mainījusies. Ne par velti šo sižetu( imigrants no Marokas un kāda 20 gadus vecāka vācu kundze iemīlas viens otrā) Fasbinders radīja 1974.gadā, kad cittautiešu ienākšana Eiropā vēl nebija tik izplatīta. Tagad tie cilvēki, par kuriem izrādē ir stāsts, jau sen ir iedzīvojušies un ir jau gandrīz kā savējie. Ir nācis klāt neiedomājami liels skaits viņu”konkurentu”. Un tagad tik miermīlīgi un saldi savstarpējās attiecības vairs neveidojas. Ir cita attieksme no abām pusēm. Tāpēc, skatoties izrādi, rodas sajūta, ka viss, par ko varoņi cīnās un pārdzīvo, ir savā veidā pagātne. Pie tam pašas beigas(kuras es gan neatklāšu) ir tik saldas un pozitīvas, ka pat gribas pasmīnēt, jo principā tas viss ir nereāli. Uzskatu, ka režisore Māra Ķimele tēmā varēja rakties dziļāk. Ir arī dažas nevajadzīgas ainas, kas sižeta darbībā neko nedod.
Iemesls, kāpēc man aizvien vairāk sāk patikt Valmieras teātris, ir – aktieri. Arī ‘’Emmijas laimē’’ var redzēt, ka aktieriem ļoti patīk izspēlēt savas gan mazākas, gan lielākas ainas/tipāžus. Kaut vai – kā ikreiz pasmaida Elīnas Vānes varone, kad ierauga Ali. Patika pilnīgi katrs aktieris,jo spēles prieks un pamatīgums, veidojot mizanscēnas, nemaz tik bieži nav redzams.
Iespējams, izrāde ir kā informācija un viela pārdomām pašlaik vēl mierīgā un neskartā saliņā – Latvijā. Un lai jau šis bloga ieraksts beidzas uz pozitīvas nots, un, tāpat kā izrādē, iedzersim glāzi burbuļojoša dzēriena uz Emmijas laimi.
Annasofija 