”Karmena” Dailes teātrī

Man liekas, ka šosezon katrs mans bloga ieraksts sākas ar atvainošanos vai iemeslu uzskaitīšanu, kāpēc tik sasodīti ilgi neesmu neko rakstījusi. Arī šoreiz nebūs īpaši citādi. Nespēju šogad sevi piespiest rakstīt biežāk, jo darba un uztraukumu ir vairāk nekā citreiz, un, manuprāt, labāk nepublicēt sliktus un vienaldzīgus bloga ierakstus. Labāk to darīt reti, bet kaut cik ar jēgu. Vakar biju uz uz Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Karmena’’ lielajā zālē. Nemaz nebiju domājusi ko vairāk rakstīt, bet izrāde manī kaut ko pamodināja. Kaut ko ļoti labu un skaistu. Esmu vēl joprojām emociju varā. Sen tā neesmu jutusies.

Toreiz, kad pavasarī pirku biļetes uz ‘’Karmenu’’, neko daudz nedomāju. Kad parādījās pirmās fotogrāfijas, manī kaut kas iekustējās – sajūta, ka man varētu patikt. Šoreiz mana intuīcija bija stiprāka par dažu labu atsauksmi un kritiku. Mirklī, kad pacēlās aizkars, manas acis ieraudzīja skatuvi, un es izdzirdēju pirmos vārdus, ko izrunāja Pēteris Liepiņš, aizceļoju uz Karmenas pasauli un realitātē vairs neatrados. Radītajā atmosfērā bija neticami liela spriedze. Viss tovakar vibrēja. Un kaislības uz skatuves bija pietiekošas! Tām nav vienmēr jābūt redzamām liesmām. Tās var arī būt gruzdošas ogles, kas ik par reizei sprakšķ ar savām dzirkstelēm. Tieši tas ārējais miers un aukstasinība rada dziļas kaislības, kuras var tikai sajust,  ne ieraudzīt.

Šo izrādi var arī nosaukt par Ilzes Ķuzules – Skrastiņas un Artūra Skrastiņa izrādi. Fantastiska partnerība un viens otra izjušanu! Tieši viņi padarīja Karmenas un Hosē tik dzīvus un skaistus. Ilze ir atradusi visdziļāko kodolu Karmenas būtībai. Manuprāt, šī ir viena no viņas vislabākajām lomā. Kaislīga, izaicinoša un patiesa Karmena. Savukārt, Artūrs Hosē lomā ir atradis cilvēcību, lielo mīlestību pret Karmenu. Bet būtība slēpjas tieši viņu saspēlē. Vārdos to nevar uzrakstīt un aprakstīt. Tas pašam ir jaizjūt un jāizdzīvo līdz ar viņiem.

Patīk, ka katram aktierim ir šoreiz sava nozīme uz skatuves. Scenogrāfija, kustības un mūzika piepilda milzīgo Dailes teātra skatuvi ļoti veiksmīgi un skaisti. Domāju, ka režisors Rolands Atkočūns ir skaidri zinājis, ko grib, un labi ticis ar visu galā. Laba režija! Sajūtas, kas piemeklēja, skatoties ‘’Karmenu’’, šosezon izjutu pirmo reizi. Jāatzīst, ka, izskanot finālam un lēnām aizveroties aizkaram, savas asaras vairs nevaldīju un ļāvu tām plūst. Šī ir noteikti tā izrāde, ko var saukt par lielu teātra pārdzīvojumu. Varbūt tā mani arī īpaši aizkustināja, jo jau no bērnības esmu mīlējusi Karmenas stāstu. Maza būdama, divas reizes noskatījos veco operas iestudējumu. Toreiz, protams, to nesapratu līdz galam, bet Karmenas būtība mani vienmēr ir saistījusi. Varbūt tas tāpēc, ka mīlu brīvību un neatkarību tāpat kā viņa.

Izrāde ir par mums, mūsu iekšējo brīvību, mīlestību un to, cik dzīve var būt tomēr neparedzama. Kad liekas, ka tā jau ir sakārtota un nesekos nekādas lielas izmaiņas, tad  dažās minūtēs tā var arī pilnīgi mainīties. Liktenis.

DSC04488 (1)

Foto:Mārtiņš Vilkārsis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s