Jauniestudējumi Nacionālajā teātrī

Cik ļoti sagribējās atkal kaut ko rakstīt! Tagad, jau vairāk nekā divus mēnešus, neesmu neko ne rakstījusi, ne publicējusi savā blogā. Laiks skrien neticami ātri. Brīžiem šķiet, ka netieku tam vairs līdzi. Pa šo laiku esmu redzējusi diezgan daudz izrādes, un daudzas no tām man ir ļoti patikušas un iekustinājušas kādu citu smadzeņu daļu. Ja iepriekšējos bloga ierakstus veidoju kā mazu mēneša pārskatu, šis ieraksts būs apkopojums par Nacionālā teātra trīs jaunākajām izrādēm visās trīs zālēs.

Pavisam nesen redzētā izrāde(precīzāk, vakar redzētā) ir “Plikpaurainā dziedone’’ Nacionālā teātra Aktieru zālē. Visprecīzāk to varētu nosaukt kā pretlugu/nelugu. Absurda lugu žanrs man ir pavisam svešs, tāpēc pieļauju domu, ka pilnīgi visu nesapratu, kā domāts, bet izjutu  pa savam.

Iestudējumam ir apbrīnojams vieglums, kaut aktieriem šis uzdevums nebūt nav viegls. Atcerēties brīžiem gandrīz,manuprāt, neiespējami piņķerīgo tekstu un nesajaukt neko vietām – tas prasa lielu precizitāti un koncentrēšanos. Izrāde aizrauj no paša pirmā mirkļa, un to varētu nosaukt arī kā spēli, kurā aktieri un ,mazliet arī skatītāji, ir spēlmaņi. Šo asociāciju veidoja uz galda(kura vidus bija tukšs) rūpīgi rindiņā noliktās kārtis, kuras beigās tika atkal savāktas.

Brīžiem vārdu spēles, pilnīgi ikdienišķas sarunas, piemēram, kas šodien tika ēsts, salīdzinājumi, vairāku lietu, pamatojumu apgāšana kājām gaisā un, visbeidzot, elementāru lietu atklāšana no jauna smadzenēm liek domāti pilnīgi citādi, un jāieslēdz nestandarta domāšana. Dažas ainas izraisa pamatīgu smieklu devu, kā, piemēram, aina, kurā aktieri aktīvi sarunājas mazliet izdomātā valodā. Pa vidu tai spraucas daudzi latviešu vārdi, kurus, saliekot kopā, neveidojas loģisks teikums. Dažiem vārdiem izņemti burti, pielikti klāt citi, brīžiem šķiet, ka runā pilnīgi nereālā valodā. Lai gan amizanta aina, tā man asociē, kad mācies vai māci pats kādu valodu, tu paskaties uz visu mazliet citādi. Un tad brīžiem veidojas gan galvā, gan realitātē mazliet izdomāta valoda.

Izrāde atklāj jaunu pasauli un redzējumu uz lietām, mums no cita – jauna skatupunkta. Aktieru komanda ir brīnišķīga, režija arī(Indra Roga), un laiks arī pazuda nemanot. Patiešām izdevusies izrāde!

xlarge_0206

Foto:Kristaps Kalns

Vēl viena izrāde, kas jau gandrīz mēnesi nelaiž pavisam vaļā, ir ‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Lai gan viedokļi atšķiras, un cik cilvēku, tik šoreiz arī viedokļu, es noteikti esmu no tām, kurai tā ļoti, ļoti patika un ir atstājusi nospiedumu. Biju devusies uz pirmizrādi, un izbrīnīja aktieru saliedētība un kopīguma sajūta. Kā saprotu, tad no oriģināllugas(Artūrs Dīcis) ir palikušas tikai galvenās sižeta līnijas.

Aizrauj jau izveidotā skatuve – ienākot Jaunajā zāle, degunā uzreiz iesitas siena smarža, ir novietoti vairāki siena ruļļi, kuros vēlāk, galvenokārt Travolta, ielien uz laiku iekšā, lai distancētos, paslēptos no apkārtējiem. Visa skatuve ir pilna ar sienu! Un gaiša telpa arī ir. Labi, ka teātra mājaslapā ierakstīts, lai izvēlas plānu apģērbu, ejot uz izrādi, jo ir ļoti karsti. Izrāde spilgti ataino lauku bezcerību, skumjas, indivīdu iefiltrēšanos sabiedrībā. Travoltas ‘’izgājieni’’ lugā tiek attēloti kā brīvmākslinieka radošās performances, personības izpausmes. Izrādē viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kaut īstenībā no visiem apkārtējiem saprot visu vislabāk un ir ‘’visnormālākais’’.

Iestudējumā sākumā ir arī par ko pasmieties, bet laika gaitā smaidu aizklāj smeldzīga nolemtības sajūta. Regnāra Vaivara izrādes, vismaz man, vienmēr ir neparedzamas, un kāds iestudējums man ārkārtīgi patīk, cits pilnīgi nē (kā manā gadījumā tā bija ar ‘’Laulības dzīves ainām’’, kas visos iedvesa lielu sajūsmu). Šī man liekas precīzi, kaut, protams, ar dažiem atslābuma mirkļiem, veiksmīgi iestudēta izrāde.

‘’Lidojošais Travolta’’ ar atklātību, ik pa laikam parodēšanu, ieņirgšanu, atklātību un skaidrību ne tikai aizrauj, bet iesēj pārdomu sēklu, kura, kā jau iepriekš minēju, nelaiž vaļā ilgi. Šī būs no tām reizēm, kad pēc laika to gribēšu redzēt vēlreiz.

17021347_10154523333908095_6508069378511743889_n

Foto:Kristaps Kalns

Laikam viena no skandalozākajām šīs sezonas izrādēm ir kļuvusi ‘’Tuvā pilsēta’’ Nacionālā teātra Lielajā zālē. Latviešiem laikam vēl nebijusi teātra pieredze, nebijusi tēma. Vārdu sakot, publikai viss jauns. Palasot komentārus teātra mājaslapā, mazliet mati ceļas stāvus. Vai tad patiešām latvietis kā skatītājs,parasts iedzīvotājs, patiešām nav kaut kripatiņu ticis tuvāk Eiropai? Marjus Ivaškeviča lugas darbība sākotnēji norisinājās Skandināvijā (precīzāk, Dānijā, Kopenhāgenā un Zviedrijā, Malmē), kur šī tēma ir kļuvusi jau gandrīz par ikdienu. Sākumā, ejot uz izrādi, nebiju pārāk informēta par mūsdienu skandināvu darbiem, bet, atnākot mājās, uzzināju, ka ir daudz romāni, īpaši kriminālromāni un izdoti jau krietni sen, kur darbība ir ļoti līdzīga ‘’Tuvajai pilsētai’’. Narkotikas, visa veida sekss, prostitūcija, seksuālas iegribas, fantāzijas, dzīves bezjēga ir norma Skandināvijai, kur to sākumā nemaz neredz, kamēr ‘’neieurķējas’’ smalkāk pilsētas dzīves stūros.

Man problēmas nesagādāja rupjie teksti, vardarbība un atkailināšanās, kas tik daudziem latviešiem ir pāri viņu tikumībai, bet gan režija. Pirmais cēliens bija interesants, diezgan raits un, lai gan neesmu no Kirila Serebreņņikova stila cienītājām, tas likās saistošs. Otrais cēliens likās par garš, izstiepts, radās sajūta, ka vairs nav ko teikt. Viss ‘’pulveris’’ bija izšauts jau pašā sākumā. Manuprāt, ar pirmo cēlienu varēja pat beigt, jo arī atrisinājums, kas bija tikai otrā cēliena otrā pusē, man jau bija diezgan skaidrs sākumā. Muļļāšanās par vienu un to pašu, aktieru nogurums, režijas klupieni otrajā cēlienā sabojāja man visu izrādi kopumā. Visvairāk pārliecināja Maija Doveika nogurušās sievas Annikas lomā un dialogi jeb, drīzāk sakot, monologi starp maniaku Bilu(Kaspars Zvīgulis) un Serenetu(Dita Lūriņa).

Bet pats galvenais, ko novērtēju, ir Nacionālā teātra uzdrīkstēšanās iestudēt netipisku, provocējošu izrādi Lielajā zālē. Ceru, ka brīžīem iznīcīgie komentāri neapturēs teātra radošumu, drosmi un vairs neatgriezīsies tikai pie sirsnīgajām, labestīgajām izrādēm(kuras, ik pa retam, arī ir  vajadzīgas).

17103351_10154533973528095_6318303035138731406_n

Foto:Kristaps Kalns

Ceru, ka pavasaris nāks ar siltumu, pārdomas rosinošām izrādēm un manu saņemšanos uzrakstīt par tām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s