Ir otrais oktobris. Lietaina diena. Uz galda man blakus stāv kūpoša tējas krūze. Beidzot laiks rakstīt mēneša pārskatu par teātra izrādēm septembrī. Neuzskaitīšu pilnīgi visas. Tikai tās,kuras iesaku vai – tieši pretēji- nepārliecināja, diemžēl.
‘’Pakļaušanās’’ Jaunajā Rīgas teātrī
Pirmā izrāde siltajā septembrī. Par šo izrādi biju sākusi rakstīt atsevišķu bloga ierakstu, bet jutu, ka nemāku pienācīgi izteikties, lai būtu jēga publicēt. M.Velbeka romānu lasījusi neesmu un domāju, ka arī nelasīšu. Izrādi skatīties nav viegli, it īpaši todien bija ļoti silta diena, un teātrī jutos kā jūlija vidū. Un, ja esi izvēlējies nākt uz ‘’Pakļaušanos’’, tad arī ir ļoti uzmanīgi jāklausās visas četras ar pusi stundas. Tā ir iespēja klausīties un domāt. Man pietika atslēgties kaut uz mirkli,lai pēc tam vairs nesaprastu, par ko ir runa.
Bet uzskatu, ka šo izrādi ir svētīgi noskatīties jebkuram latvietim. Un kas man vienmēr ļoti patīk Alvja Hermaņa iestudējumos – jau uzreiz pēc pirmizrādes latviešu mierīgā dzīvīte ir traucēta un viņiem ir atkal par ko ‘’cepties’’. Un aktierus pat vairs nav vajadzības atsevišķi uzskaitīt. Visi ir fantastiski un neatkārtojami savā veidā.
Foto:Jānis Deinats
‘’Sieviete’’ Nacionālajā teātrī
Līdz ko vasarā uzzināju, ka nākošajā sezonā iestudēs Upīša ‘’Sievieti’’, ķēros arī romānu izlasīt. Jau lasot galvenās varones rīcība likās sakratīta, un kā lasītājs nevarēju viņai just līdzi. Bet, kā visi saka- tāds ir Upītis…
Diemžēl, šis iestudējums ar savu vēstījumu neliekas pārāk aktuāls. Protams, ja ļoti iedziļinās – feminisms, sievietes loma sabiedrībā utt. Man liekas, ja grib šo tēmu vairāk aktualizēt, vajag citu lugu, kas efektīvāk ‘’ieblieztu’’. Lai gan man patīk, ka klasiķus iestudē klasiskā veidā,‘’Sieviete’’ likās kaut kādā veidā novecojusi. Šis stils, kiš-miš ar rozīnēm likās pārāk primitīvs un noiets etaps. Skatoties nepameta sajūta, ka režisore(Ināra Slucka) ir salikusi pa drusciņai no citām izrādēm. Un aktieri man patika tikai trīs – Sanita Pušpure Lidijas lomu ir izveidojusi prātā paliekošu, Raimonds Celms pat ar savu mazo lomu piepilda skatuvi. Un Gundars Grasbergs smalki, niansēti nospēlē pareizi deklamējošo skolotāju Grīnu.
Kopumā, izrāde atstāj sakratītu un neprofesionālu sajūtu.”Ko sēj, to pļauj” atziņas apstiprināšanai par daudz resursu un enerģijas iztērēts nelietderīgi.
Foto:Kristaps Kalns
‘’Klavigo’’ Nacionālajā teātrī
Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk… Nebiju domājusi, ka šī izrāde mani aizkustinās un par to domāšu visu nākamo dienu(man tā ļoti sen nav bijis). Lūk, šādu teātri es vēlos redzēt – moderni, kaislīgi,ironiski, patiesi, tīri, nepārspīlēti. Pēc šī iestudējuma spēcīgi izjūtu vajadzību pēc pasaules režisoriem, kas atsvaidzinātu Latvijas teātra vidi.
Folkers Šmits iedvesis aktieros jaunu dzīvību, aktierisko līmeni, un pēc ilgāka laika beidzot atkal jutu vienotu komandas darbu. Un ’’Klavigo’’ pat pēc simts gadiem ir tik aktuāls un svarīgs mūsdienu sabiedrībai. Skatoties laiks skrēja nemanot, un varu teikt, ka šī izrāde ir īsts teātra baudījums. Scenogrāfija liekas jaunajai zālei vairāk nekā piemērota un viegli uztverama, mūsdienas precīzi simbolizējoša. Muzikālais noformējums – svaigs. Un aktieri fantastiski! Katru ieraudzīju mazliet citā gaismā.
Tikai žēl, ka daudzi šo izrādi neuztver un uzreiz grib salīdzināt režiju ar latviešu. Nu, nevar latviešu režisori mūžīgi radīt kaut ko jaunu, interesantu. Ja būtu vairāk ārzemju režisori, būtu veselīga konkurence, daudzveidīgāki iestudējumi un dzīvāki aktieri.
Foto:Kristaps Kalns
Septembris ir bijis interesants un pārdomas raisošs. Ceru šogad vairāk baudīt kvalitatīvus darbus. Varbūt mazāk, bet paliekoši. Un lai mums visiem skaists rudens!
