Šonedēļ tāda laba nedēļa. Esmu beidzot enerģijas pilna, ir prieks, motivācija ko darīt. Un, ja mani viegli var saraudināt un aizkustināt, tad ar dvēseli arī viss kārtībā. Šonedēļ redzēju 3 pilnīgi dažādas un ļoti vērtīgas izrādes. Šo bloga ierakstu veidošu kā mazus dienasgrāmatas ierakstus, piezīmes.
4.aprīlis, 2016. Pirmdiena, Rīga.
‘’Mūžīgais komentārs 4’’ Nacionālajā teātrī
Beidzot ir silta un saulaina diena! Un ilgi vēl gaišs. Uz teātri dodos viegli pacilājošā noskaņojumā, jo ir prieks par labo laiku un pozitīvu garastāvokli. No izrādes neko daudz negaidu un nekādas liekas cerības arī nav. Bet… Izrāde kopumā ir pārsteidzoši laba! Tai ir atmosfēra. Lai gan daudzas ainas ir samākslotas, kopumā man bija ļoti interesanti klausīties tekstā, ko ir viegli uztvert. Labi, ka režisore(Daiga Kažociņa) visu nevilka pārlieku garu, jo stunda divdesmit ir tieši pietiekoša, lai nekļūtu garlaicīgi. Pārsteidza vienotais aktieru ansamblis. Tiesa, viņi ir tikai trīs, bet ir bijušas vairākas izrādes, kur vienkārši nejūt komandas darbu, kas man liekas tik svarīgi, lai būtu izdevies iestudējums! Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš un Ģirts Liuziniks spēlē viegli, patiesi. Arī mūziķe Sniedze Pauliņa liekas iederīga. Jūt, ka visa radošā komanda ir saliedēta un katrs ir centies, lai izdotos. Par izrādi vēl domāju visu atlikušo vakaru un nākošo dienu. Un tā jau ir laba zīme! Mēģināšu izlasīt S.Kirkegora „Pavedēja dienasgrāmatu” zviedru valodā, kas tomēr mazliet tuvojas oriģinālvalodai- dāņu.
Foto: Agnese Zeltiņa
6.aprīlis, 2016. Trešdiena, Rīga.
‘’Peldošie-ceļojošie’’ Jaunajā Rīgas teātrī
Uz izrādi biju pirms gada un biju patiešām šokēta, cik ļoti var mainīties uztveršanas veids un uzskati. Toreiz biju tikai nesen sākusi iet uz JRT un neko īstenībā no izrādes nesapratu, neuztvēru. Nesapratu ne klavieru jēgu, ne tukšo skatuvi.
Tagad šī izrāde man bija kā viens liels teātra pārdzīvojums. Tā ierāva sevī no pirmajiem mirkļiem, un daudzas ainas aizkustināja kaut kur dziļi sirdī. Īpaši spēcīga ir aina, kur Poļina(Baiba Broka) sauc :’’Ledus iet!’’. Tas viens teikums iespiežas atmiņā un iedod to īpašo mākslas spēka izjūtu, arī asaras. Kā vienmēr, baudu arī labo humoru, kas ir Vladislava Nastavševa iestudējumos. Un kā aktieri spēlē! Sandra Kļaviņa veic gandrīz pārdabisku darbu, daudz runājot, balansējot uz klavierēm tā, ka tas izskatās ļoti viegli, bez piepūles.
Par šo izrādi man šoreiz ir grūti kaut ko vairāk uzrakstīt. Tā ir iekšējā pārdzīvojuma izrāde. Varu tikai pateikties režisoram, aktieriem par fantastisko darbu.
Foto:Ansis Starks
7.aprīlis. 2016. Ceturtdiena, Rīga.
‘’Svina garša’’ Nacionālajā teātrī
Nekad agrāk nebiju tik spontāni nopirkusi biļeti uz kādu izrādi. Iepriekšējā dienā atradu tieši vienu biļeti, ļoti labā vietā uz izpārdoto ‘’Svina garšu’’. Laikam man bija jāredz izrāde otrreiz…
Skatoties toreiz pirmizrādi, kaut kas izrādē nebija līdz galam. Aktieru ansamblis nebija līdz galam vienots, izrāde bija mazliet ‘’saskaldīta’’. Tagad, kad ir pagājuši divi mēneši, ir sajūta, ka gandrīz skatos citu izrādi. Lai gan tehniski nekas nav mainīts, aktieri ir iespēlējušies, vienota komanda, izrāde ir plūstoša, arī jaunā Matīsa Birkena stāsts tiek izstāstīts patiesāk, dzīvāk. Vairs nav jūtams tikai grāmatas atstāsts. Arī aktieri, kas man pirmizrādē ne pārāk patika, tagad ir izveidojuši ļoti labu tēlu. Raimonds Celms gan nemainīgi spēcīgi nospēlē galveno varoni. Šoreiz patiesi baudīju izrādi un dzīvoju līdzi. Un atzīšos, arī šajā vakarā asaras nebija iespējams noturēt…
Foto:Agnese Zeltiņa
