‘’Trīs māsas’’ Dailes teātrī

Antons Čehovs ir viens no maniem mīļākajiem un tuvākajiem rakstniekiem. Viņa lugas esmu lasījusi ar tīru interesi un piesaisti pie katra uzrakstītā vārda. Viņa darbi vienmēr būs mūsdienīgi un aktuāli. Tikai Dailes teātra iestudējums līdz galam mani nepārliecināja. Diemžēl.

Gribot negribot, skatoties izrādi, salīdzināju to ar pagājušā gadā Zviedrijā, Dramaten redzēto izrādi. Arī tā bija ieturēta klasiskā stilā, izceļot pamatvērtības. Ļoti līdzīgi tērpi, kā otrā cēliena adītās jakas, sabīdītās mēbeles, Mašas melnais tērps un melnais, garais mētelis, galds kreisajā skatuves pusē(ceru, ka Dailes teātrī tērpu un telpas izkārtojuma līdzība ir tikai nejaušība). Tikai Zviedrijā trīs māsas bija daudz vienotākas, patiesākas. Irinas jauneklīgums, spriganums pirmajā cēlienā, izmisīgie saucieni pēc Maskavas, svētā pārliecība, ka ir tikai jāstrādā, asaras, kuras bira kā pupas otrajā cēlienā un lēnā novecošana zviedru aktrisei Sofia Pekkari izdevās vairāk nekā lieliski. Man visu mūžu Irinas tēls saistīsies tieši ar viņu. Arī Čebutkina tēls zviedru versijā bija daudz spēcīgāks un prātā paliekošāks. Atceros pat meldiņu, ko vecais ārsts ik pa reizei klusi pie sevis uzdziedāja. Un tas kārtīgums, gruntīgums un dziļums visu izrādes laiku…

Vienīgais, kas klasiskam iestudējumam nepieciešams, ir labi aktieri, kuri ir spējīgi savam tekstam iedot dziļumu un jēgu. Un šajā iestudējumā Dailes teātrī tas ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Aktieri vai nu baidās, ka izrāde kļūs pārāk nopietna un dziļa jeb vienkārši nav spējīgi. No lielā aktieru ansambļa vien divi ir atkoduši savu lomu un nopietni tai pievērsušies. Ieva Segliņa patiesi notēlo nelaimīgo, melanholisko Mašu. Tikai izrādes gaitā aktrisei nebija pie kā pieķerties un atrast sev vienlīdz spēcīgu partneri. Un Artūrs Skrastiņš pēc ilgākiem laikiem radījis citādāku tēlu. Mierīgi, nepārspīlēti un ar zināmu dzīves brieduma atziņu sāpi nospēlē Andreju, kurš tik ļoti bija cerējis kļūt par slavenu zinātnieku, bet dzīve, redz, tā nebija lēmusi. Pilnīgi nepiemērota liekas Dārta Daneviča jaunākās Irinas lomai. Mākslīgi, uzspēlēti, nepatiesi. Cik reizes redzēta Ērika Eglija Nataljas lomā. Diemžēl, ļoti vienveidīga, garlaicīga, nesaistoša, pārspīlēta. Vienmēr cenšas lomas ‘’pataisīt’’ groteskas un humorīgas.

Kopumā izrāde nav pavisam neizdevusies, kas jau ir cerīgi, bet pavisam pārliecinoša arī nē. Trūkst dzīvīgums. Teksti nepaliek atmiņā, un svarīgais vēstījums kaut kur izkūp nebūtībā. Nezinu, vai Andrejs Žagars vienkārši nav teātra režisors jeb nav spējīgs tikt galā ar Dailes teātra aktieriem. Un atmosfēra izrādei arī bija ļoti nomācoša. Vismaz pirmizrādes vakarā.

TRIS_MASAS-Janaitis-5714

Foto:Gunārs Janaitis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s