‘’Lidojošā klusuma darbnīca’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Cik gan es biju izslāpusi pēc JRT! Jau ilgāk kā mēnesi nebiju šajā teātrī un jutos tik priecīgi satraukta, gaidot pirmizrādi. Izrāde un aktieri ar profesionālo rezultātu sagādāja man teātra burvības pārsteigumu un siltu prieku.

Izrāde mani ārkārtīgi spēcīgi iespaidoja, un uzskatu, ka līdz šim, šosezon, ir visveiksmīgākais iestudējums teātros. Tik viegli un ar smaidu par dzīves sūrumu un smagumu. Tikpat viegli kā vējš šalc papelēs. Laiks skrēja nemanot, un būtu gribējusi vēl uzkavēties tajā pasaulē, ko iestudējums radīja. Tāda pārpasaulīga atmosfēra. Grūti aprakstīt. Trīs vīrieši runājās. Nekas jau it kā vairāk arī nenotika, bet tā runāšanās ir tik skaista! Par mīlestību, sievietēm, pagātni, ģimeni, vecumu, cerībām, mērķiem un ilgām. Esmu skatītāja, kurai vairāk patīk ieklausīties tekstā nekā skatīties tikai darbībās, kustībās. Tās mani nesaista. Sēdēt, ieklausīties un iedziļināties. Un, ja vēl trīs aktieri burvīgi spēlē klavieres, akordeonu un klarneti – tad esmu laimīga.

Baudīju arī scenogrāfiju. Fonā liels ekrāns, attēlo visumu, galaktiku. Galvenā darbība norisinās uz terases. Tā ir viņu tikšanās terase. Uz tās viņi nav nekad vieni- simts kilogramīga suņa statuja, kura pēc Fernāna(Ģirts Krūmiņš) domām dažreiz sāk kustēties. Tiesa, Fernānam bieži nāk ģībonis un arī galva sāk reibt. Bet laika gaitā Gistavam(Gatis Gāga) statuja kļūst par svarīgu pieturas punktu. Kad trīs draugi izlemj tikt prom no veco ļaužu pansionāta, lai kaut vienu reizi uzkāptu lielajā kalnā un redzētu papeles vēl vējā šūpojamies, tad Gistavs pat nedomā iet bez savas suņa statujas(‘’Viņa vieta ir tur, augšā.’’). Aktieri precīzi un niansēti izdzīvo vecos večukus, kuriem katram ir savi pieradumi, veids. Kaspars Znotiņš brīnišķīgi attēlo smalko Renē, kuram vienmēr ir savi uzskati. Ilgojas vēl būt jauns, katru vakaru iet pastaigāties pa apkārtni. Gatis Gāga kolosāli iemiesojis Gistavu, reizē būdams nepieklājīgs, rupjš, bet arī ļoti smalks, skumjš un sirsnīgs. Grūti pārvietoties, bet par vecumu nedomā un braši vingro. Klausoties biedros, vienmēr sarauc zodu un uzrauc uzacis. Domāju, ka šī ir viena no visveiksmīgākajām aktiera izveidotajām lomām. Arī Ģirts Krūmiņš silti un sirsnīgi spēlē slimo Fernānu, kurš kara gados diezgan smagi cieta. Viņam vēl ir māsa, kura regulāri sūta vēstules, bet viņš jau vairākus gadus tās nelasa un atdod tās lasīt Gistavam, kurš to arī uzcītīgi dara ,pat uz tām atbildot.

Visu izrādes laiku tiek izmantoti dūmi, un, sēžot pirmajās rindās, tos var kārtīgi sarīties, tāpēc tiem, kuriem dūmi nepatīk un sagādā sliktu pašsajūtu jeb pat elpas trūkumu, neiesaku sēdēt pašās pirmajās rindās. Redzēju, vairāki vicinājās ar programmiņām, jo dūmi šķita pārāk uzmācīgi. Man personīgi tie netraucēju un radīja arī zināmu noslēpumainību, jo mēs jau nezinām visu, ko tie trīs vīri ir piedzīvojuši, no kurienes nāk. Tikai dūmi un jūras šalkoņa ļāva noprast, kas viņiem ir tuvs un svarīgs.

Fantastisks iestudējums, kuru baudīju ar visu sirdi. Mūzika bija tik dvēseliska un skaista, ka pat trīsas metās un asaras skrēja acīs. Man ļoti, ļoti patīk šādas izrādes. Un, kas to lai zina- varbūt pēc laika iešu otrreiz…

xlarge_ede8

Foto:Jānis Deinats

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s