‘’Cilvēks, kas smejas’’ Nacionālajā teātrī

Teātri uztveru ļoti jūtīgi. Un vakar man iestājās krīze. Man šī izrāde bija trieciens. Un šoreiz ne pozitīvā ziņā. Pirmo cēlienu kaut kā izturēju, bet otrajā cēlienā es vairs nezināju, kur likties. Uznāca raudiens no bezcerības. Biju gatava izrādes vidū pamest zāli. Bet izturēju. Un pēc šī vakara sapratu katru, kurš pēc šāda murga vēlas piedzerties, salietoties jeb vienkārši pierīties( pēdējo variantu izvēlējos es).
Biju domājusi, ka šī izrāde būs kas labs. Kaut kas klasiski svaigs, ar savu domu un jūtām. Bet šādu murgu ļaunākajā sapnī nebiju iztēlojusies. Es atkal nezinu, ar ko lai sāk. Kalniņa mūzika man vienmēr ir patikusi, bet šeit tā izklausījās nepiemēroti, novecojusi. Otrā cēliena beigās tā jau šķebināja. Mikrofoni pilnīgi neiederīgi, padarot visu vēl mākslīgāku. Viss sakratīts, kompleksiem pilns(kā jau dažkārt latvietim ), skaļš, bez emocijām, stīvs, nedabisks, pārspīlēts, talantīgi un mīļi aktieri pārvērtušies līdz nepazīšanai( un ne jau grima, tērpu rezultātā). Ja būtu bijusi pirmo reizi Nacionālajā teātrī uz šo izrādi, tad es tur nekad vairs nespertu kāju. Ir pat grūti iedomāties, ka uz tās pašas skatuves ir radīti fantastiski darbi, kuri pat ir Eiropas līmenī. Tikai pašā beigu ainā parādījās maza emociju deva. Pavērojot skatītājus(tiesa gan, vecie zelta abonementi), kuri nelielā skaitā beigās slauka aizkustinājuma asaras, sapratu, ka režisore( Rēzija Kalniņa) ir gana viltīga, lai finālu uztaisītu aizkustinošu, klasisku.
Ik pa reizei centos atslēgties no izrādes darbības un pieslēgties tikai tekstam. Un teksts ir neticami spēcīgs un svarīgs mūsdienās. Bet izrādes darbība nu nemaz nesaskanēja ar tekstu. Tās bija divas atšķirīgas pasaules. Protams, nākamajā dienā aizgāju uz bibliotēku un izņēmu Igo(Victor Hugo) romānu.
Ja Kalniņa iedomājusies, ka viņa var būt režisore, tad viņa ļoti smagi kļūdās. Vismaz ne Latvijas teātros. Viss jau ir kaut kur redzēts, jūtama iesprūšana nenoteiktā pagātnē. Suņa gaudas man atgādināja ‘’Bāskervilu leģendas’’’, scenogrāfija jau arī ir redzēta. Un beigu aina, kur mazais Gvinpelēns lēkā pa peļķi ar saviem gumijas zābaciņiem, man asociējās ar latviešu nespēju un negribu dot saviem bērniem brīvību. Ierobežo un neļauj izbaudīt bērnību, kas atstāj nospiedumus nākotnē. Tas pat īsti nav saistīts ar izrādi, bet tā bija mana pirmā doma, kas ienāca prātā.
Izrāde ir izgāšanās, un, ja es būtu teātra direktore, tad pēc pirmizrādes ‘’Cilvēku, kas smejas’’ noņemtu no repertuāra. Tās ir mokas gan aktieriem, gan skatītājiem. Ja izrādes sāk iestudēt neprofesionāli režisori ,tad teātri vairs nevaru uzskatīt nopietni.
Katru izrādi uztveru kā atsevišķu dzīvi. Un šī dzīve,diemžēl, izniekota.

untitled

Foto: http://www.la.lv

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s