”Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī

Vakarā pēc izrādes noskatīšanās man bija ļoti grūti formulēt sajūtas un domas par redzēto. Svārstījos starp patiku un nepatiku. Starp smeldzi un ņirgāšanos.
Tāda sajūta, ka režisors Mihails Gruzdovs aizvien vairāk sāk izjust dzīves bezjēdzību, tukšumu un īsumu. Varbūt aizgājis tik tālu cilvēka pētīšanā, ka apģērbam vairs nav nozīmes. Jo, kā programmiņā rakstīts: ‘’Tikai ķermenis nekad nemelos.’’ Un tam es piekrītu. Izrādes galvenais kodols ir pēdējais dialogs. Tikai kāpēc tad jāmoka aktieri veselas trīs stundas? Manuprāt, izrāde būtu bijusi daudz spēcīgāka, ja tā tiktu saīsināta. Bet, kā es vienmēr saku, nav jau kur steigties. Tik un tā neaizskriesi tālāk par pārējiem. Domāju, ka režisora sākuma doma bija ļoti laba, bet iestudējot laikam viss kaut kur aizplūda. Skatoties brīžiem bija sajūta, ka vēroju amatierteātri. Mākslīgā tēlošana, dīvainā izrādes konstruēšana. Un ir žēl skatīties uz aktieru štampiem. Katrā varēja redzēt un dzirdēt kaut ko no citām izrādēm. Rodas sajūta, ka režisors veltījis uzmanību tikai galvenajam aktierim un pārējos licis mierā. Skatoties izrādi,aktieriem acīs redzēju tādu vienaldzību. Varbūt tas bija Gruzdova mērķis- radīt atsvešinātības sajūtu, un katram tēlam nemaz nebija liela nozīme avantūrista Fēliksa Krula dzīvē? Tikai mazas epizodes, kuras viņš ātri vien aizmirsa. Uldī Siliņā redzu lielu talanta potenciālu, ja vien kāds vairāk viņam palīdzētu tikt galā ar lomām, jo jau tagad varu redzēt mazus štampus. Un liekas mazliet negodīgi jaunam aktieriem uzkraut visas izrādes smagumu uz viņa pleciem. Otrā cēlienā Siliņš nogura un atslāba. Vienu brīdi aizmirsa visu tekstu un saputrojās. Tas nekādā gadījumā nav pārmetums, bet gan izbrīns par režisora neieinteresētību. Varbūt teātrim noderētu uzaicināt jaunus režisorus un jaunas elpas, lai aktieriem būtu iespēja atjaunoties un piedzīvot jaunu pieredzi?
Kailums man nekad nav traucējis uz skatuves. Arī šoreiz nē, tikai, manuprāt, kailumam ir kaut ko jāsimbolizē un jāpaskaidro. Ko dažreiz nevar izteikt ar vārdiem… Bet šajā izrādē tas neko nemainīja. Luga jau pati par sevi ir mazliet tukša, un, ja to iestudētu kā visas pārējās izrādes, skatītāji visdrīzāk aizmigtu. Režisors ir vēlējies provocēt, bet tas nav izdevies, jo viss ir ieturēts ļoti klasiski(klasiskā mūzika, tērpi). Visdrīzāk vecie skatītāji pat sajutīsies moderni. Tikai pašās beigās sajutu izrādes atmosfēru. Smeldzīga, sāpīga. Un lielākais jautājums jeb pārdomas ir, ka tu visu dzīvi vari censties ko sasniegt, cīnīties, mācīties, bet beigu beigās tu esi vientuļš un nomirsti kails muļķis. Izrāde sākās ar to, ka Fēliksam tika kodēts, ka viņš nav visi. Viņš ir īpašs. Un to arī viņš centās sasniegt. Fēliks bija viltīgs un ārkārtīgi gudrs, bet pietika izdarīt vienu kļūdu, un visa cenšanās un pūles bija zaudētas. Tikai pēc daudziem gadiem viņš saprata, kas viņš īsti ir. Saprata, skatoties vēršu cīņu. Fēliks savu dzīvi pielīdzināja tai cīņai. Viņš bija matadors, un sievietes, kas viņu dievināja un pielūdza, bija vērši. Viņas krita gar zemi, kad tikai viņš pavicināja roku. Tajā brīdī izjutu, ka režisors arī ņirgājas par visu un ļoti izjūt dzīves tukšumu.
Visvairāk aizkustināja, kad Fēliks beidzot saprata savu identitāti cietuma kamerā, atceroties pagātni, un viņu savā klēpī paņēma Ķermenis, Liktenis(Erna Daudzvārde).
Un tomēr, īpaši pēc šīs izrādes, gribu teikt – saudzējiet un vairāk mīliet, un cieniet savus aktierus!

5122267_LubfSO

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s