‘’Stum, stum’’ un ‘’Tumšās alejas’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Pēdējā laikā mani ļoti saista un aizrauj dzīves jēgas jautājums. Un nesaistīti saistīti šīs abas izrādes runā par dzīves jēgas meklējumiem, mīlestību, ilgām un ciešanām. Tas dzīvē ir vissvarīgākais, bet visgrūtāk iegūstamais.
‘’Stum, stum’’
Piektdienas vakars. Dzestrums kniebj rokās, kad dodos pa rudenīgo Rīgu(diemžēl, rudens sajūta šogad man vēl nav atnākusi) uz Jaunā Rīgas teātra mazo zāli. Izrāde ir kā mākslas darbs, kurš ir jācenšas saprast. Un es domāju, ka es sapratu. Smiltis, vīrietis, sieviete. Un fantastiskas video projekcijas. Andris Keišs smiltīs ar patiesajām un skumjajām acīm. Elita Kļaviņa spēcīga un, kā vienmēr, sievišķīga. Pēc izrādes ir grūti saprast sajūtas un atziņas. Vajadzīgs laiks, lai visu pārdomātu. Zinu tikai, ka tas, ko šovakar dzirdēju un izdzīvoju, nāca tieši laikā. Arī asaras noslaucīja visu, kas bijis. Jauns posms var sākties. Tas bija tieši, kas nepieciešams. Kādam ir laiks filozofēt par dzīves jēgu, citam jāgādā malka un jādomā par ēšanu. Viss ir atkarīgs no mūsu dzīves stāvokļa, uzdevuma un likteņa. Un dažreiz, gribot mainīt uz ko labāku, var zaudēt arī to, kas jau ir. Savu laimi. Atziņu daudz,tikai tās vēl jāsavāc un jācenšas noformulēt.

t_538250
‘’Tumšās alejas’’
Saule nespīd, lietus smidzina,ir sestdienas vakars, un dodos uz Talsu ielu. Aizbraucu agrāk un pastaigāju pa ielu. Skaista, ar savu noskaņu, bet žēlums pārņem par nolaistajām mājām. Pastāvu zem kastaņa un sagaidu savu kastanīti, kas pēkšņi nokrīt tieši manu acu priekšā. Maziņš un mīļš iekļaujas plaukstā, un to noglabāju mēteļa kabatā. Nosaucu par Talsu ielas kastanīti. Ieeju teātrī. Saplūstu ar kafijas smaržu, vieglu dzestrumu, kas atlikušo vakaru ir man līdzās, un mājīgo atmosfēru. Izrāde par kaisli, mīlestību(kā tad bez tās!), dzīves ironiju, arī ilgām, ciešanām, jautājumiem, izmisumu un likteņa pieņemšanu. Nastavševam režijas lauciņā vēl daudz kas priekšā, bet šarms izrādēm un ironija par dzīvi ir. Un tas man patīk. Dievinu JRT komandas darbu. Sākot no biļešu pārbaudītājiem, meitenes, kas kafejnīcā taisa fantastisku kafiju(!), un beidzot ar aktieriem. Skatoties izrādi, pārņem prieks, skumjas un apbrīna par aktieriem. Izrādes galvenais kodols ir Gunas Zariņas pēdējais monologs. Mūsu acu priekšā viņa izstāsta kādas sievietes dzīvi īsā laika posmā, izdzīvojot, novecojot, atkal atjaunojoties pirms ceļa uz satikšanos tajā saulē ar savu vienīgo mīļoto. Tas mani kaut kā satricināja un vēlāk negribējās runāt. Bija vēlme ieelpot svaigo, auksto rudens gaisu, kas kaut nedaudz atveldzētu sakarsušo dvēseli un prātu. Trīs stundas smējos, domāju par dzīves jēgu un izbaudīju aktieru fantastisko veikumu. Protams, bija stāsti, kas karājās uz naža asmens, lai nekļūtu tikai primitīvi. Ir iebildumi pret dažām izrādes vietām, bet kopumā ir vērtīgi un interesanti. Mūsu dzīve bez kaisles nav pilnvērtīgi nodzīvota dzīve, un tas ir tik dabiski.
Pēc JRT izrādēm vienmēr ir pārdomas un sajūta, ka esi bijis uz ko lielāku kā tikai parasta teātra uzvedums. Un par to saku milzīgu paldies katram teātrī iesaistītajam! U7G3359-m-1024x682

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s