Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Esmu sajūsmā par šo izrādi. Man ārkārtīgi patika, un arī turpmākajās dienās izrāde nelaiž vaļā..
Secināju, ka labi un profesionāli viesrežisori latviešu teātriem un aktieriem dara tikai labu. Aktieri ir kļuvuši dzīvāki, pilni ar enerģiju, atbrīvoti, un katrs savā lomā ienesa krāsainas un citādākas nianses, un varēja just, ka viņi jūtas labi un beidzot spēlē ar jaunradīšanas prieku. Jau ieejot zālē un apsēžoties, pozitīvais sākās ar scenogrāfiju. Vilkārsis atkal ir izdarījis brīnumu, jo scenogrāfija pilnībā atbilst izrādei. Arī gaismas vairs nebija parastas gaismas, bet gan mākslas darbs. Un beidzot es sajutu to patiesi labo sajūtu, skatoties izrādi, ka ir pareizi! Un pēc ilgiem laikiem es atkal Dailes teātra izrādē riktīgi apraudājos, un izrādes beigās asaras tecēja aumaļām. Viņi bija aizķēruši man kādu stīgu, kas tika iekustināta. Beidzot bija emocijas, sākot no smiekliem līdz asarām un dusmām. Un skatoties metās ‘’skudriņas’’. Ja man tā izrādes laikā notiek, tad tā ir laba zīme. Visos šī gada iestudējumos lielajā zālē, kur piedalījās Artūrs Skrastiņš, viņš mani galīgi nepārliecināja un viņā bija kaut kas apdzisis, bet šinī izrādē viņš bija cits cilvēks. Pirmkārt, viņš runājot nespļaudījās (kas viņam, diemžēl, ir raksturīgi, bet viņš nav vienīgais) un otrkārt, esmu atklājusi Skrastiņā arī komiķa talantu. Viņam vajadzētu kādu laiku atpūsties no garīgi slimo tēliem un kaut vienā lugā dabūt riktīgi iztrakoties un parādīt, ka lieliski māk arī savādāk. Lai gan Makmērfija loma Skrastiņam iznāca kolosāli, tad tomēr viņam ir tik daudz lomu, kurā viņš ir teiksim, psihs, ka tas jau ietekmē arī viņu pašu kā personību, cilvēku. Galvenais, lai viņš neizdeg, jo tad galīgi nebūs lāgā. Bet novēlu Skrastiņam izturību, lai iztur visas šīs lomas un ceru, ka tuvākā nākotnē redzēsim viņu kādā komēdijā. Juris Bartkevičs arī ir pilnīgi kā jaunatklājums. Viņam vajag dot lomas, kurā viņš var trakot, parodēt un būt brīvs. To pamanīju jau ‘’Vecgada koncertā Kūrmājā’’, kur viņš teica t.s. prezidenta runu. Es tagad katru aktieri nepieminēšu, citādi tas ievilksies mūžīgi, jo visi aktieri bija atkoduši savu lomu un to nospēlēja lieliski. Vienīgi vēl pieminēšu Bindemani, jo viņš indiāņa lomā iedeva to īsto, silto un nemāksloto, atmosfēru ar dziesmām un darbības veidu. Biju ļoti patīkami pārsteigta!
Pati to skatoties neievēroju, bet viena paziņa man pēc izrādes teica, ka šinī izrādē jau nebija nekādu lielo atziņu, vienīgi, ka pret lielo varu nav vērts cīnīties un ir jāpievalda mēle, citādi beigās tik un tā iznīksi un zaudēsi. Un padomājot, es piekrītu, jo izrāde bija vairāk viens liels teātra lielās zāles skatuves notikums ar brīnišķīgiem aktieriem un daudz, daudz emocijām, bet atziņas jau katram izlobās vai neizlobās vēlāk. Varbūt tas vienmēr arī nav vajadzīgs, un vienkārši jāļaujas izrādei un jābauda. Šī izrāde ir tāda pirmā tik gaiši un labi izdevusies šajā sezonā lielajā zālē Dailes teātrī. Un man liels prieks par to! Un galvenais – saudzēsim viens otru, lai mūsu drošība un patvērums nav iestādēs, bet cilvēku sirdīs, godīgumā, mīlestībā.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-7629

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s