”Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī

Pēc vairākiem pozitīviem teātra vakariem biju mazliet vīlusies Nacionālā teātra izrādē. Tas galīgi nebija labs stils. Protams, ienākumi teātrim būs, bet…
Kirila Serebreņņikova intervijas un atbildes bija daudzsološas un cerīgas, bet, diemžēl, izrāde bija, izsakoties svešvalodā- tikai un vienīgi viens happening. Proti, uz skatuves visu laiku kaut kas notika, bet jēga no tā visa bija maza, un radās tāda smaga izjūta. Izskatījās, ka režisors domājis, ko vēl varētu iemest izrādē, lai laiks būtu vairāk aizpildīts un lai nebūtu t.s.‘’caurumi’’ izrādes ritmā. Tikai tas bija ļoti neprofesionāli un diezgan banāli. Nenoliegšu, man bija interesanti skatīties, bet uz beigām visa darbošanās vienkārši nogurdināja. Protams, izrādē ir arī savi plusi, kā, piemēram, režisors, kas uz latviešiem tomēr skatās no malas, ļoti labi parādīja, kādi latvieši īstenībā ir muļķi daudzos jautājumos. Tā pielīšana, deklamācija par valsts mīlestību,īstenībā ņirgājoties par to; pieņem palīdzību, bet tad arī tam, kas palīdzējis(it īpaši, ja viņš ir labs un diezgan bezspēcīgs) visu atņem līdz pēdējai kripatiņai un vienkārši bez žēlastības iznīcina gan fiziski, gan garīgi. Un, ja agrāk latvieši gribēja ko sasniegt, kļūt brīvi un atbrīvot Latviju, tad tagad, diemžēl, ir pilnīgi otrādi. Īstenībā pēc šīs izrādes noskatīšanās gribas sakravāt savus koferīšus, naktī internetā nopirkt biļeti(protams, tikai uz vienu pusi) un braukt projām. Jo īstenībā latvieši ir negodīga tauta. Tas režisoram gan izdevies fantastiski. Un to visu pateicis nevis ar tiešiem vārdiem, bet gan ar zemtekstiem. Runājot jau viss skaisti izklausās, bet ko tas latvietis patiesībā domā-oj, oj, oj. Problēma ar Serebreņņikova izrādēm ir tā, ka viņš izmanto iepriekšējās izrādes paņēmienus. ‘’Voicekā’’ uz skatuves bija izgaismoti vārdi, šeit arī bija. Scenogrāfija arī gandrīz identiska. Aktieri nepārtraukti nēsājas pa skatuvi ar visādām mantām, arī šeit tāpat. Kā jau fiziķis, viņš atrod to vienu risinājumu un visur to izmanto. Protams, mazas niansītes pamainīs, bet būtība būs tā pati. Un vēl, bija tāda sajūta, ka aktieri vienkārši bija izmantoti un piespiesti pie zemes. Es nezinu, varbūt tas bija tas mērķis, bet īsti labi tas nebija. Vienīgi Lolita Cauka bija ar pašapziņu un neizskatījās pakļauta. Viņa vispār ir tāāāāds talants! Arī Kaspars Aniņš bija diezgan labs(ģitāru viņš arī ļoti labi spēlē). Viņam sevi vēl mazliet ir jātrod, bet viņš ir džeks ar raksturu un lielās lomas vēl priekšā(es tās, ja godīgi, arī gaidu, jo Aniņš ir interesanta personība). Mūzika man nepatika, jo melodijas un dziesmas bija dzirdētas(nekas jauns) un, kā bieži Latvijā gadās,pār un nomāc vārdu un darbību. Vislabākais tomēr ir, ka Serebreņņikovs nebaidās provocēt, jo latvieši jau tādi ‘’konservatīvi’’ un pilni ar stereotipiem. Un vēl vislabākais ir, ka ar teātra palīdzību atgādina un iekustina jautājumu par Latvijas kultūras personībām. Un vēl – Ieva Struka darījusi milzīgu darbu un nemāksloti interesanti stāstījusi par Raini, paldies par to.
Izrāde jauniešiem patiks ,un tas jau varētu būt tas galvenais mērķis. Redzēs.

Raina-sapni-5

1 komentārs par “”Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī

  1. Cik dažādi gan var būt iespaidi! Nudien, sagribējās uzrakstīt savējos – “Mani Raiņa sapņi”! 🙂 Nupat iedzīvināju sen reģistrēto WordPress padarīšanu, jo nespēju 140 Twitter zīmēs iekomentēt savus iespaidus pēc Dailes teātra “Equus” pirmizrādes. Tāpēc arī sāku šķirstīt atrodamos teātra blogus. Patīkami bija atrast Tavējo! 🙂

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s