”Saules bērni” Dailes teātrī

Beidzot laikam latvieši sāk saprast,ka iestudēt klasiku ir mūsdienīgi un ļoti svarīgi. Citādi pēdējā laikā man ir tāda sajūta, ka ir gandrīz vai sacensības-kurš tad iestudēs vistrakāko, it kā modernāko izrādi? Tas taču nav vajadzīgs. Es nevēlos redzēt pārspīlētas, samudžinātas izrādes. Es vēlos KLASIKU.
Man ir ārkārtīgi liels prieks, ka Džilindžers ir sācis atkal atrast sevi un ir tāda sajūta, ka viņš vēl ir pārejas posmā, bet iet uz labo pusi. Un izrāde tāda arī bija. It kā visādas domas tika domātas, bet bez īsta mērķa un koncentrācijas. Un jautājumi par dzīves jēgu, meklējumiem, naidu pasaulē, zaudējumiem, cilvēka bēdas un nelaimes ir sen jau visādās variācijās ‘’izmalti’’. Gorkijs ir aizņēmies pārdomas no Čehova, jo Čehovs tieši par dzīves jēgu un tās meklēšanu ir rakstījis gan ‘’Kaijā’’(1898.g.), gan ‘’Trīs māsās”(1901.). Par egoismu un strādāšanu, un bagātnieku laika sišanu savās muižās, filozofējot par šiem jautājumiem, Čehovs bija jau pateicis. Es nesaku, ka šie jautājumi nav aktuāli, un ik brīdi ienāk jauna paaudze, kurai ir tādi paši jautājumi par dzīvi, tāpēc ir labi, ka iestudē tādas izrādes. Bet man ir arī savi BET. Izrādei ilgi nebija savas atmosfēras. Tikai 2.cēlienā, īpaši Robežnieka un Ķestera dialogā ar cigaretes smēķēšanu un pusdienu trauku šķindoņu fonā, parādījās tāda forša un īpatnēja atmosfēra. Un būšu godīga,man beidzot ir apnicis skatīties uz vieniem un tiem pašiem aktieriem, kuri, izrāžu pārspīlētas pārprodukcijas, lomas cienīga laika sagatavošanas trūkuma dēļ ir iegājuši savos ‘’štampos’’. Visas grimases,izteiksmes līdzekļi ir identiski ar citām izrādēm un lomām. Kaut vai Kristīne Nevarauska. Viņa ir kādu 5tēlu sajaukums. Viss ir vienāds kā citās lomās. Es aktieriem nepārmetu, jo es viņus saprotu. Sezonā viņiem ir apmēram katram pa trīs jaunām lomām, un tad nāk vēl vecie iestudējumi, un viņiem vienkārši nav iespējams atvilkt elpu un ieiet kārtīgi katrā tēlā – izstudēt viņu,izprast un atrast. Tas īstenībā ir ļoti nežēlīgi un netālredzīgi no teātra vadības, ka viņi tā nomoka aktierus. Ne vienmēr jādzenas pēc peļņas. Un ar laiku tā arī teātris var zaudēt skatītājus, jo mums katru reizi ir jāskatās uz pārgurušiem aktieriem, kas nav paspējuši ieiet savos tēlos. Vislabāk man patika Artis Robežnieks, jo viņam gandrīz katru reizi ir citādāka loma, un ir interesanti skatīties un pie sevis nodomāt:’’O, es pat nezināju, ka tas aktieris var būt tāds! Riktīgi forši!’’ Viņš bija brīvs un pats! Savukārt, Ē.Eglijas mākslotais tēlojums sabojāja tēla noskaņu un domas piepildījumu. Teātrim vai nu jāiestudē mazāk izrādes, lai aktieri varētu attīstīties visā daudzveidībā, vai arī vienkārši jāmaina vadība.
Kopumā izrāde ‘’Saules bērni’’(kaut arī saules bērnu ideja kaut kur apstājās) nebija slikta, tomēr, manuprāt, kaut kas tajā trūka, atstāja remdenības izjūtu. Bet es domāju, ka izrāde iedzīvosies un būs diezgan populāra un pieprasīta, jo tomēr tā ir klasika un trīs stundas runā par diezgan svarīgiem jautājumiem. Lai veicas attīstībā!

Saules_berni-Janaitis-4574

3 komentāri par “”Saules bērni” Dailes teātrī

  1. Jaunā dāma, sakiet – cik jums ir gadu? Ja vairāk par 18, tad domu graudi ir apburoši infantili.Nabaga Čehovs un Gorkijs kapā šobrīd grozās par jūsu paralēlēm.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s