Lai gan bloga rakstīšanu esmu pametusi, tomēr nespēju liegt sev to prieku uzrakstīt mazu sezonas apkopojumu par savām mīļākajām un arī ne tik mīļām izrādēm. Rakstīt pārskatus ir gan palūkošanās atpakaļ ( kā nekā sezonas beigas ir līdzīgas pēdējai decembra dienai, kad lielākā daļa atskatās uz aizejošo gadu ), gan arī tas palīdz man personīgi saprast, kas tad tiešām man ļoti palicis atmiņā un iespaidojis, un kas tomēr ir bijusi brīža eiforija. Šogad esmu vairāk apmeklējusi ārpus Rīgas teātrus, pirmo reizi biju Liepājas teātrī ( kāpēc es to nebiju darījusi agrāk?! ), regulāri braucu uz Valmieru ( redzēt uz vietas izrādes tomēr ir visjaukāk ). Rīgā esmu centusies vairāk “šķirot”, uz ko iet, bet tomēr ir sanācis aiziet uz iestudējumiem, bez kuriem būtu mierīgi varējusi dzīvot.
Gada lielās formas izrādes( pirmo gadu tādas ir tikai divas, parasti ir vismaz piecas ) :

Foto: Mārtiņš Vilkārsis
“Hamlets” Valmieras drāmas teātra lielajā zālē. Šī sezona man vispār ir gadījusies tāda hamletīga, jo gada sākumā tika analizēta Šekspīra luga, tam sekoja iestudējums Stokholmas Dramaten teātrī, tad pirmo reizi “Hamlets” tika interpretēts baletā un visbeidzot Valmiera. Indras Rogas versiju esmu paspējusi redzēt jau trīs reizes, jo katru reizi rodas sajūta, ka teksts tiek dzirdēts pirmo reizi, atkarībā no tā, kas pašam brīdī ir svarīgi, to arī izrādē vairāk sadzird, sajūt. Roga ir radījusi mūsdienīgu, krāsainu “Hamletu” ar jauniem varoņu traktējumiem, darbs ārkārtīgi spēcīgi reflektē par tagadējo sabiedrību un situāciju pasaulē ( to palīdz izjust brīnišķīgais tulkojums, tekstā ir veiksmīgi pievienoti mūsdienu aktuāli vārdi ), kā arī noslēdzošais uzsvars, ka arī pēc tādas traģēdijas ( visi līķi ) dzīve turpinās, tā ir jāsvin, mēs esam tā nākotne, kas palīdzēs attīstības turpinājumam. Iestudējums uzdod aizvien jaunus jautājumus, par ko nākamās vismaz trīs dienas gribas domāt. Iestudējumā, protams, ir nianses, kas varbūt nepārliecina pilnībā, bet tas ir mazsvarīgi, jo režisorei ar savu brīnīšķīgo radošo komandu ir izdevies “pacelties” jaunā garīgā līmenī.

Foto:Mārtiņš Vilkārsis
“Lauva ziemā” Dailes teātra lielajā zālē. Izrāde vieglā veidā vēstī par vienu no interesantākajiem vēstures posmiem. Atceros, kad redzēju iestudējuma fotoattēlus, neuzrunāja vecmodīgo tērpu izvēle, likās, ka viss būs māksloti vecmodīgā manierē, tomēr sarunas ir dzīvas, netrūkst humora deva, kā arī aktieru ansamblis veiksmīgi tiek ar visu galā. Izrādes fināls pārsteidzošs, protams, izrāde ar zināmiem trūkumiem, tomēr “pēcgarša” tik laba, ka nepilnības nostājas tikai otrajā plānā.
Gada mazās formas izrādes:

Foto: Andrea Grettve
“Linje Lusta”(tulk.”Ilgu tramvajs”) Stokholmas Nacionālajā teātrī Dramaten mazajā zālē. Izrāde, kas liek pieslēgt citu domāšanu, jo pusi no skatuves aizņem liels ekrāns, uz kura nemitīgi tiek rādīti varoņu tuvplāni. Darbība notiek gan ekrānā, gan šeit un tagad, saplūstot vairākiem skatupunktiem. Aktierus var redzēt no visiem leņķiem, viņiem nav iespējas paslēpties. Brīdī, kad skatītājs ir “pieslēdzies” izrādei, rodas tāda reibuma sajūta, jo ir iespaids, ka dzīvo kopā ar varoņiem. Cits Blanšas traktējums ( fantastiskā Livia Milhagen, kas Zviedrijā par Blanšu saņēma gada teātra balvu ). Arī izrāde, kas uzdod aizvien jaunus jautājumus. Spēcīgs Tenesija Viljamsa lugas traktējums.

Foto: Jānis Deinats
“Sapņotāji” Dailes teātra mazajā zālē. Izrāde, ko paspēju noskatīties divreiz un bija viens no sezonas pārsteigumiem, jo nebiju gaidījusi, ka tā būs tik aktuāla un skaista. Režisore Laura Groza – Ķibere radījusi bohēmisku izrādi, kas veiksmīgi reflektē par cilvēku un tā spēju patstāvīgi domāt, robežu pakāpenisku izzušanu. Aktieru trio ( Anta Aizupe, Mārtiņš Upenieks un Artūrs Dīcis ) izveidojuši veiksmīgu komandas darbu, neatslābstoša interese vērot notiekošo. Izrāde rada ne tikai daudz pārdomas, bet to arī estētiski ir bauda skatīties un klausīties, iegrimstot 60.gadu dzīvesveidā.

Foto: Uldis Bārdiņš
“Medības” diplomdarbs Zirgu pastā. Doties uz studentu izrādi bija diezgan spontāns lēmums un paspēju to redzēt pirms lielā pieprasījuma ( uz nākamajām izrādēm momentāli tika “izķertas” visas biļetes ). Režisors Elmārs Seņkovs ar jaunajiem aktieriem izveidojis trakoti aktuālu izrādi, kuras pamats meklējams Vampilova darbā. Katram aktieriem ļauts “paspīdēt” triju stundu garajā izrādē, kuras laikā var pasmieties par mums pašiem, kā arī izskan precīzi izteicieni par tagadējo sabiedrību un laiku, kurā dzīvojam. Izrādi vairs nevar atstāt tikai “studentu diplomdarba izrādes” lauciņā, jo tā ir profesionāli nostrādāta, varētu mierīgi par izkonkurēt dažu labu “lielo” teātru izrādi.

Foto:Matīss Markovskis
“Venēra kažokādā” Valmieras drāmas teātra mansarda zālē. Viegla izrāde, kur savijas realitāte un iedomas. Režisore Inese Mičule veidojusi “teātris teātrī” ( scenogrāfija kā maza zāle, lugas noklausīšanās utt.). Aktieri Imants Strads un Inga Alsiņa-Lasmane izveidojuši saskanīgu tandēmu, viņu darbībai ir neaslābstoša interese sekot līdzi.

Foto: Jānis Saliņš
“Veidenbaums un Veidenbaums” Mūzikas namā Daile. Atceros, ka vidusskolas pirmajā gadā bija padziļināti jālasa Veidenbauma dzeja, jo bija jubilejas gads. Toreiz es tos dzejoļus īsti neizpratu, kā arī mani īsti nekas nesaistīja ne tajā valodas stilā, ne paša dzejnieka dzīvesstāstā. Gadu vēlāk, 2018.gada rudenī tapa šī brīnišķīgā izrāde-lasījums ar Kārļa Nīmaņa mūziku un Mārtiņa Meiera un Viļa Daudziņa interpretāciju. Vienkārši, sirsnīgi un ar humoru tiek izstāstīts Eduarda un viņa brāļa dzīvesstāsts, lasīti dzejoļi. Pēkšņi tādā rudenīgā vakarā, kad ārā līst un Dailē notiek šī izrāde ( mājīga, nepiespiesta atmosfēra ), man liekas interesanti kaut ko vairāk uzzināt par dzejnieku, iepriekš lasītie dzejoļi vairs nešķiet tik garlaicīgi. Laikam Gada laikā skolā uzzinātais “nosēdās”, kā arī trīs mākslinieku lasījums nevar nešķist interesants!
Izrādes, kas nepatika/ nepārliecināja: “Valoņas nakts” Valmieras drāmas teātrī”, “Kareņins” Dailes teātrī, “Vēstures izpētes komisija” Jaunajā Rīgas teātrī, “Apmānītā” Jaunajā Rīgas teātrī un “Kaisles vilciens” Dailes teātrī.
Gada aktieri/aktrises:
Mārtiņš Meiers Hamleta lomā “Hamlets” – milzīgs ieguldīts darbs, tiešām dziļi veidota loma.
Rolands Beķeris Ģērbēja lomā “Ģērbējs” – smalki izspēlē Ģērbēja personību, atbildību pret savu Kungu, lielu teksta daudzumu pārvērš pārdomu graudos, atraktīvi un aizrautīgi izjūt savu lomu.
Sandis Runge Dvīņa lomā “Hamlets” – Valmieras aktieru kursa otrā semestra beidzējs, “ielēcis” I.Strada paradzētājā lomā. Veiksmīgi veido kopsadarbību ar otru dvīni ( K.Salmiņš ), ļoti interesanti viņam sekot līdzi, skatuves pievilcība.
Inga Alsiņa- Lasmane Elizabetes lomā “Salemas raganās” un “Venēra kažokādā” – atklājums no jauna, jo JRT viņu nekad nebiju īsti ievērojusi. Fantastiski rūpīgi veidoti tēli, patiesi reflektējoša( atbilstošai savai lomai ). Krasi atšķirīgas lomas, abas veidotas arī pilnīgi atšķirīgi, nav redzami iepriekšējo lomu štampi.
Elīna Vāne Veltas Kalniņas lomā “Stubenhocker:Velta Kalniņa istabā” – Velta jaunībā ar visu sev piederošo spītu, mīlestību pret deju, fantastiska un dziļa partnerība ar K.Zvīguli ( Veltas vīra lomā ).
Ieva Puķe Ģertrūdes lomā “Hamlets” – citādāks karalienes traktējums, pirmo reizi sapratu viņas rīcību, jūtīga, emocionāla.
Statistikai – redzētas 66 izrādes, dažas no tām vairākkārt. Kopumā Sezona šķitusi neizteiksmīga, diezgan “blāva”. Vairākas izrādes ļoti patīk pirmajā brīdī, bet, paejot laikam, kļūst skaidrs, ka tās saturs jau ir aizmirsies, palikusi negatīva “pēcgarša”, kā arī vairs nevar atcerēties, kas tad izrādē bija tik labs, kas lika rasties eiforijai. Ar katru sezonu cenšos aizvien vairāk izvērtēt, uz ko man personīgi ir jēga iet un bez kā var veiksmīgi iztikt. Šosezon to vēl mācījos saprast, jo tomēr bieži gribējās redzēt vairākus iestudējumus, lai gan priekšnojauta bija, ka nepatiks. Pamazāk sāku saprast, bez kuriem režisoriem un izrāžu tipiem varu dzīvot. Nākamsezon gribu vairāk izmantot studentu ģenerālmēģinājumus Nacionālajā teātrī, jo teātra izrādes lielākoties ir palikušas kaut kādā pusstadijā, līdz galam nav iedziļināts darbā. Vairāk gribu braukt uz ārpus Rīgas teātriem, beidzot arī vēlos apmeklēt Daugavpils teātri. Sezonu, tāpat kā tikko pagājušo, iesākšu ar Valmieras Vasaras teātra festivālu un Liepājas teātra viesizrādēm Rīgā.