2016./2017.gada sezona teātrī

Sezona ir gandrīz galā, un vasara klauvē jau pie durvīm. Kā katru gadu esmu apkopojusi manas mīļākās izrādes un aktierus. Esmu priecīga, ka šogad esmu redzējusi vairākas Rīgas Krievu teātra izrādes. Jāatzīst, ka jaunākos veikumus(‘’Karalis Līrs’’) neesmu vēl redzējusi, jo gaidu, kad lielajā zālē parādīsies titri. Liepājas teātrī arī nebiju, uz sezonas noslēgumu biju beidzot arī Valmieras drāmas teātrī. Un Rīgas teātrus centos apmeklēt pēc iespējas biežāk. Sezona ir bijusi ar saviem kāpumiem un kritumiem, bet kopumā tā bija ļoti interesanta, daudzveidīga un mazliet citāda kā iepriekšējās sezonas. Ir parādījušies jauni talanti gan režijas, gan aktieru jomā.

Gada lielās formas izrādes:

‘’Bannija Manro nāve’’ Dailes teātrī ir mana vismīļākā šīs sezonas izrāde. Iepriekš vēl paspēju izlasīt romānu, bet izrāde bija pat vēl spēcīgāka. Kopš pirmizrādes esmu jau to noskatījusies divas reizes. Mani iestudējumā uzrunāja pilnīgi viss- aktieru sastāvs, scenogrāfija, video, mūzika(fantastiskā RYGA).

Bannija_Manro_nave-Janaitis-7288

‘’Muiža kaņepēs’’ Valmieras Drāmas teātrī manām šīs sezonas izrādēm pievienojās pēkšņi un negaidīti. Biju devusies uz viesizrādi Rīgā, un tā tik ļoti atvēra manu sirdi, ka vēl joprojām nespēju aizmirst tās sajūtas. Smaids, mīļums, gaiša un pozitīva dvēsele mani pavadīja vēl atlikušo nedēļu.

DSC07619

‘’Krietnais cilvēks no Sečuānas’’ Rīgas Krievu drāmas teātrī mani jau aizķēra no pirmajām minūtēm. Lai gan neesmu lielākā Elmāra Seņkova darbu cienītāja, šī izrāde ļoti pārsteidza ar savu aktualitāti, fantastisko aktieru saliedējumu un daudz pārdomām. Izrāde, ko gribēšu redzēt vēlreiz.

p1860178-xl_1

‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Valmieras drāmas teātrī mani jau ieintriģēja kopš tās iestudēšanas paziņojuma. Jutu, ka tas būs veiksmīgs iestudējums, un nekļūdījos. Izrāde mijas ar smiekliem un humoru, kritiku par sabiedrību un atklājumi, kas piemeklē tikai, kad esi dzēris. Tērpi fantastiski papildināja katru lugas varoni, arī tā nemitīgā vārtīšanās pa dubļiem un mērcēšanās likās būtiska un svarīga. Šī ir patiešām sasodīti spēcīga izrāde! Jā, un jautājums, kāda būtu sabiedrība bez meliem…

foto_Markovskis-3608

‘’Karmena’’ Dailes teātrī manī pamodināja sen neizjustas emocijas un pārdzīvojumus. Nepilnās divas stundas elpoju un dzīvoju līdz ar galvenajiem varoņiem un negribēju šķirties no izrādes vēl ilgi pēc tam.

DSC04557

‘’Mīlēt’’ Rīgas Krievu drāmas teātrī ir klasisks iestudējums ar savām kaislībām un pārdzīvojumiem. Lai gan tā ir izrāde, kuras sīkumiem gan varētu piesieties, tā beigu beigās mani arī aizkustināja, lika uz dzīvi paskatīties mazliet citādām acīm un ir spēcīgi iespiedusies atmiņā.

58119e93-1

Mazās formas izrādes:

‘’Zilā’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē bija sezonas laikam vislielākais pārsteigums. Ir sajūta, ka es to būtu skatījusies pirms dažām dienām, jo emocijas ir vēl ļoti stipri saglabājušās. Jaunais režisors Toms Treinis ir ārkārtīgi daudzsološs un talantīgs režisors, kurš ir spējīgs iestudēt ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem un uzburt veselu pasauli. Apbrīnoju!

mg_nt_zila1_19

‘’Melot(?)!’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Ar šo monoizrādi uz skatuves atgriežas Kaspars Zvīgulis, kuru agrāk nebiju redzējusi. Manuprāt, šī ir ļoti veiksmīga atgriešanās! Monoizrādes nav mans mīļākais žanrs, jo uzskatu, ka vienam cilvēkam ir ļoti grūti noturēt uzmanību un būt daudzveidīgam. Kaspars Zvīgulis man pierādīja pilnīgi pretējo- laiks aizskrēja nemanot, un interese noturējās visu izrādes laiku.

melis-29_-_copy

‘’Brutāls un dēls’’ Dailes teātra Kamerzālē. Sākumā pat nebiju domājusi redzēt šo izrādi, bet tā nu sakrita, ka tomēr aizgāju, un tas bija tā vērts! Caur smiekliem uz nopietno- šis stils man teātrī visvairāk patīk.

DSC_0125

 

‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir no tām izrādēm, kas kritiķiem un arī citiem ne pārāk patika, bet man izrāde vairāk nekā patika. Tā man lika gandrīz kā sastingušai nosēdēt divas stundas karstā telpā.

lidojosais-travolta-nacionalaja-teatri-48561331

‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Dailes teātra Mazajā zālē. Pavasarī man bija izdevies pabūt Londonā, kur nopirku šo lugu orģinālvalodā un līdz maijam izlasīju. Man jau bija izveidojušies priekšstati, kādiem būtu jābūt galveno varoņu atveidotājiem. DT iestudējums ir precīzs, spēcīgs, ļoti profesionāli iestudēts. Šī luga ir piņķerīga, un dziļi iestudēt to nemaz nav viegli. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei tas ir izdevies.

DSC_4218

Izrādes, kas nepatika, nepārliecināja:’’Uzvarēt var tikai viens’’ Dailes teātrī, ‘’Trīne’’ Nacionālajā teātrī.

Labākie aktieri:

Artūrs Skrastiņš ‘’Bannija Manro nāve’’ Bannija loma un ‘’Karmena’’ Hosē loma. Spēcīgs un pārliecinošs.

Kaspars Zvīgulis ‘’Melot(?)!’’ Aktiera loma un ‘’Tuvā pilsēta’’ Bila loma. Radījis prātā paliekošus personāžus.

Maksims Busels ‘’Krietnais cilvēks no Sečuānas’’, ‘’Mīlēt’’,’’Mēdeja’’. Jauns, talantīgs, ar milzīgu enerģiju. Arī no tiem aktieriem, kuri, atrodoties uz skatuves, pievelk uzmanību, uz tās tikai stāvot.

Mārtiņš Meiers ‘’Muiža kaņepēs’’ Aksjušas loma, ‘’Pazudušais dēls’’ Mikus loma un ‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Gabriela loma. Lai gan agrāk arī viņu biju redzējusi dažās lomās un zināju par viņa popularitāti, sev kā vienu no favorītiem atklāju, skatoties ‘’Muiža kaņepēs’’.

Vilis Daudziņš ‘’Pakļaušanās’’ un ‘’Ciniķi’’. Bezgala,ārpus rāmjiem talantīgs, un vienmēr apbrīnoju viņa spēju atcerēties tādus teksta blāķus!

Jaunie aktieri Kārlis Reijers ‘’Zilā’’ Jura lomā un Niklāvs Kurpnieks ‘’Brutāls un dēls’’ Liama lomā. Pārliecinoši, talantīgi un ar lielu nākotni!

Ilze Ķuzule-Skrastiņa ‘’Karmena’’ Karmenas lomā ir atradusi lomas dziļāko būtību un organiski izspēlē nebūt vieglo Karmenas dzīvesstāstu.

Ieva Segliņa ‘’Mīlēt’’ un ‘’Bannija Manro nāve’’ Lībijas lomā. Abās lomās atradusi jaunas nianses, kas pierāda, ka viņa var būt tik daudzveidīga!

Jaunā aktrise Elīna Dambe ‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Prostitūtas Rozes lomā. Dažās studentu izrādēs Elīna mani līdz šim nebija pārliecinājusi, un nekas neliecināja, ka tas varētu mainīties. Bet, redzot viņu Valmierā, sapratu, ka tā ir viņas īstā vieta, kur viņu noteikti sagaida skaistas lomas un laba nākotne. Pārliecināja!

Beidzoties sezonai, vienmēr sākumā  ir maza tukšuma izjūta, bet visiem vajag atpūsties un sakrāt spēkus jaunam posmam. Un daudzi jauni aktieri ir iekarojuši manu sirdi. Nenoliegšu -patīk man Latvijas teātris…

636212224755964833-1352602709_THEATRE

”Karmena” Dailes teātrī

Man liekas, ka šosezon katrs mans bloga ieraksts sākas ar atvainošanos vai iemeslu uzskaitīšanu, kāpēc tik sasodīti ilgi neesmu neko rakstījusi. Arī šoreiz nebūs īpaši citādi. Nespēju šogad sevi piespiest rakstīt biežāk, jo darba un uztraukumu ir vairāk nekā citreiz, un, manuprāt, labāk nepublicēt sliktus un vienaldzīgus bloga ierakstus. Labāk to darīt reti, bet kaut cik ar jēgu. Vakar biju uz uz Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Karmena’’ lielajā zālē. Nemaz nebiju domājusi ko vairāk rakstīt, bet izrāde manī kaut ko pamodināja. Kaut ko ļoti labu un skaistu. Esmu vēl joprojām emociju varā. Sen tā neesmu jutusies.

Toreiz, kad pavasarī pirku biļetes uz ‘’Karmenu’’, neko daudz nedomāju. Kad parādījās pirmās fotogrāfijas, manī kaut kas iekustējās – sajūta, ka man varētu patikt. Šoreiz mana intuīcija bija stiprāka par dažu labu atsauksmi un kritiku. Mirklī, kad pacēlās aizkars, manas acis ieraudzīja skatuvi, un es izdzirdēju pirmos vārdus, ko izrunāja Pēteris Liepiņš, aizceļoju uz Karmenas pasauli un realitātē vairs neatrados. Radītajā atmosfērā bija neticami liela spriedze. Viss tovakar vibrēja. Un kaislības uz skatuves bija pietiekošas! Tām nav vienmēr jābūt redzamām liesmām. Tās var arī būt gruzdošas ogles, kas ik par reizei sprakšķ ar savām dzirkstelēm. Tieši tas ārējais miers un aukstasinība rada dziļas kaislības, kuras var tikai sajust,  ne ieraudzīt.

Šo izrādi var arī nosaukt par Ilzes Ķuzules – Skrastiņas un Artūra Skrastiņa izrādi. Fantastiska partnerība un viens otra izjušanu! Tieši viņi padarīja Karmenas un Hosē tik dzīvus un skaistus. Ilze ir atradusi visdziļāko kodolu Karmenas būtībai. Manuprāt, šī ir viena no viņas vislabākajām lomā. Kaislīga, izaicinoša un patiesa Karmena. Savukārt, Artūrs Hosē lomā ir atradis cilvēcību, lielo mīlestību pret Karmenu. Bet būtība slēpjas tieši viņu saspēlē. Vārdos to nevar uzrakstīt un aprakstīt. Tas pašam ir jaizjūt un jāizdzīvo līdz ar viņiem.

Patīk, ka katram aktierim ir šoreiz sava nozīme uz skatuves. Scenogrāfija, kustības un mūzika piepilda milzīgo Dailes teātra skatuvi ļoti veiksmīgi un skaisti. Domāju, ka režisors Rolands Atkočūns ir skaidri zinājis, ko grib, un labi ticis ar visu galā. Laba režija! Sajūtas, kas piemeklēja, skatoties ‘’Karmenu’’, šosezon izjutu pirmo reizi. Jāatzīst, ka, izskanot finālam un lēnām aizveroties aizkaram, savas asaras vairs nevaldīju un ļāvu tām plūst. Šī ir noteikti tā izrāde, ko var saukt par lielu teātra pārdzīvojumu. Varbūt tā mani arī īpaši aizkustināja, jo jau no bērnības esmu mīlējusi Karmenas stāstu. Maza būdama, divas reizes noskatījos veco operas iestudējumu. Toreiz, protams, to nesapratu līdz galam, bet Karmenas būtība mani vienmēr ir saistījusi. Varbūt tas tāpēc, ka mīlu brīvību un neatkarību tāpat kā viņa.

Izrāde ir par mums, mūsu iekšējo brīvību, mīlestību un to, cik dzīve var būt tomēr neparedzama. Kad liekas, ka tā jau ir sakārtota un nesekos nekādas lielas izmaiņas, tad  dažās minūtēs tā var arī pilnīgi mainīties. Liktenis.

DSC04488 (1)

Foto:Mārtiņš Vilkārsis

Jauniestudējumi Nacionālajā teātrī

Cik ļoti sagribējās atkal kaut ko rakstīt! Tagad, jau vairāk nekā divus mēnešus, neesmu neko ne rakstījusi, ne publicējusi savā blogā. Laiks skrien neticami ātri. Brīžiem šķiet, ka netieku tam vairs līdzi. Pa šo laiku esmu redzējusi diezgan daudz izrādes, un daudzas no tām man ir ļoti patikušas un iekustinājušas kādu citu smadzeņu daļu. Ja iepriekšējos bloga ierakstus veidoju kā mazu mēneša pārskatu, šis ieraksts būs apkopojums par Nacionālā teātra trīs jaunākajām izrādēm visās trīs zālēs.

Pavisam nesen redzētā izrāde(precīzāk, vakar redzētā) ir “Plikpaurainā dziedone’’ Nacionālā teātra Aktieru zālē. Visprecīzāk to varētu nosaukt kā pretlugu/nelugu. Absurda lugu žanrs man ir pavisam svešs, tāpēc pieļauju domu, ka pilnīgi visu nesapratu, kā domāts, bet izjutu  pa savam.

Iestudējumam ir apbrīnojams vieglums, kaut aktieriem šis uzdevums nebūt nav viegls. Atcerēties brīžiem gandrīz,manuprāt, neiespējami piņķerīgo tekstu un nesajaukt neko vietām – tas prasa lielu precizitāti un koncentrēšanos. Izrāde aizrauj no paša pirmā mirkļa, un to varētu nosaukt arī kā spēli, kurā aktieri un ,mazliet arī skatītāji, ir spēlmaņi. Šo asociāciju veidoja uz galda(kura vidus bija tukšs) rūpīgi rindiņā noliktās kārtis, kuras beigās tika atkal savāktas.

Brīžiem vārdu spēles, pilnīgi ikdienišķas sarunas, piemēram, kas šodien tika ēsts, salīdzinājumi, vairāku lietu, pamatojumu apgāšana kājām gaisā un, visbeidzot, elementāru lietu atklāšana no jauna smadzenēm liek domāti pilnīgi citādi, un jāieslēdz nestandarta domāšana. Dažas ainas izraisa pamatīgu smieklu devu, kā, piemēram, aina, kurā aktieri aktīvi sarunājas mazliet izdomātā valodā. Pa vidu tai spraucas daudzi latviešu vārdi, kurus, saliekot kopā, neveidojas loģisks teikums. Dažiem vārdiem izņemti burti, pielikti klāt citi, brīžiem šķiet, ka runā pilnīgi nereālā valodā. Lai gan amizanta aina, tā man asociē, kad mācies vai māci pats kādu valodu, tu paskaties uz visu mazliet citādi. Un tad brīžiem veidojas gan galvā, gan realitātē mazliet izdomāta valoda.

Izrāde atklāj jaunu pasauli un redzējumu uz lietām, mums no cita – jauna skatupunkta. Aktieru komanda ir brīnišķīga, režija arī(Indra Roga), un laiks arī pazuda nemanot. Patiešām izdevusies izrāde!

xlarge_0206

Foto:Kristaps Kalns

Vēl viena izrāde, kas jau gandrīz mēnesi nelaiž pavisam vaļā, ir ‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Lai gan viedokļi atšķiras, un cik cilvēku, tik šoreiz arī viedokļu, es noteikti esmu no tām, kurai tā ļoti, ļoti patika un ir atstājusi nospiedumu. Biju devusies uz pirmizrādi, un izbrīnīja aktieru saliedētība un kopīguma sajūta. Kā saprotu, tad no oriģināllugas(Artūrs Dīcis) ir palikušas tikai galvenās sižeta līnijas.

Aizrauj jau izveidotā skatuve – ienākot Jaunajā zāle, degunā uzreiz iesitas siena smarža, ir novietoti vairāki siena ruļļi, kuros vēlāk, galvenokārt Travolta, ielien uz laiku iekšā, lai distancētos, paslēptos no apkārtējiem. Visa skatuve ir pilna ar sienu! Un gaiša telpa arī ir. Labi, ka teātra mājaslapā ierakstīts, lai izvēlas plānu apģērbu, ejot uz izrādi, jo ir ļoti karsti. Izrāde spilgti ataino lauku bezcerību, skumjas, indivīdu iefiltrēšanos sabiedrībā. Travoltas ‘’izgājieni’’ lugā tiek attēloti kā brīvmākslinieka radošās performances, personības izpausmes. Izrādē viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kaut īstenībā no visiem apkārtējiem saprot visu vislabāk un ir ‘’visnormālākais’’.

Iestudējumā sākumā ir arī par ko pasmieties, bet laika gaitā smaidu aizklāj smeldzīga nolemtības sajūta. Regnāra Vaivara izrādes, vismaz man, vienmēr ir neparedzamas, un kāds iestudējums man ārkārtīgi patīk, cits pilnīgi nē (kā manā gadījumā tā bija ar ‘’Laulības dzīves ainām’’, kas visos iedvesa lielu sajūsmu). Šī man liekas precīzi, kaut, protams, ar dažiem atslābuma mirkļiem, veiksmīgi iestudēta izrāde.

‘’Lidojošais Travolta’’ ar atklātību, ik pa laikam parodēšanu, ieņirgšanu, atklātību un skaidrību ne tikai aizrauj, bet iesēj pārdomu sēklu, kura, kā jau iepriekš minēju, nelaiž vaļā ilgi. Šī būs no tām reizēm, kad pēc laika to gribēšu redzēt vēlreiz.

17021347_10154523333908095_6508069378511743889_n

Foto:Kristaps Kalns

Laikam viena no skandalozākajām šīs sezonas izrādēm ir kļuvusi ‘’Tuvā pilsēta’’ Nacionālā teātra Lielajā zālē. Latviešiem laikam vēl nebijusi teātra pieredze, nebijusi tēma. Vārdu sakot, publikai viss jauns. Palasot komentārus teātra mājaslapā, mazliet mati ceļas stāvus. Vai tad patiešām latvietis kā skatītājs,parasts iedzīvotājs, patiešām nav kaut kripatiņu ticis tuvāk Eiropai? Marjus Ivaškeviča lugas darbība sākotnēji norisinājās Skandināvijā (precīzāk, Dānijā, Kopenhāgenā un Zviedrijā, Malmē), kur šī tēma ir kļuvusi jau gandrīz par ikdienu. Sākumā, ejot uz izrādi, nebiju pārāk informēta par mūsdienu skandināvu darbiem, bet, atnākot mājās, uzzināju, ka ir daudz romāni, īpaši kriminālromāni un izdoti jau krietni sen, kur darbība ir ļoti līdzīga ‘’Tuvajai pilsētai’’. Narkotikas, visa veida sekss, prostitūcija, seksuālas iegribas, fantāzijas, dzīves bezjēga ir norma Skandināvijai, kur to sākumā nemaz neredz, kamēr ‘’neieurķējas’’ smalkāk pilsētas dzīves stūros.

Man problēmas nesagādāja rupjie teksti, vardarbība un atkailināšanās, kas tik daudziem latviešiem ir pāri viņu tikumībai, bet gan režija. Pirmais cēliens bija interesants, diezgan raits un, lai gan neesmu no Kirila Serebreņņikova stila cienītājām, tas likās saistošs. Otrais cēliens likās par garš, izstiepts, radās sajūta, ka vairs nav ko teikt. Viss ‘’pulveris’’ bija izšauts jau pašā sākumā. Manuprāt, ar pirmo cēlienu varēja pat beigt, jo arī atrisinājums, kas bija tikai otrā cēliena otrā pusē, man jau bija diezgan skaidrs sākumā. Muļļāšanās par vienu un to pašu, aktieru nogurums, režijas klupieni otrajā cēlienā sabojāja man visu izrādi kopumā. Visvairāk pārliecināja Maija Doveika nogurušās sievas Annikas lomā un dialogi jeb, drīzāk sakot, monologi starp maniaku Bilu(Kaspars Zvīgulis) un Serenetu(Dita Lūriņa).

Bet pats galvenais, ko novērtēju, ir Nacionālā teātra uzdrīkstēšanās iestudēt netipisku, provocējošu izrādi Lielajā zālē. Ceru, ka brīžīem iznīcīgie komentāri neapturēs teātra radošumu, drosmi un vairs neatgriezīsies tikai pie sirsnīgajām, labestīgajām izrādēm(kuras, ik pa retam, arī ir  vajadzīgas).

17103351_10154533973528095_6318303035138731406_n

Foto:Kristaps Kalns

Ceru, ka pavasaris nāks ar siltumu, pārdomas rosinošām izrādēm un manu saņemšanos uzrakstīt par tām.

Trīs izrādes trīs dienās

Cik laiks ātri spēj paskriet! Jau nedēļas sākumā gribēju uzrakstīt par trīs redzētām izrādēm, bet  -laiks bija ātrāks par mani. Jauno gadu iesāku diezgan produktīvi, un izdevās arī noskatīties trīs izrādes trīs dienās pēc kārtas. Uz vienu izrādi biļetes man uzdāvināja svētkos, par ko biju ļoti priecīga(starp citu, biļetes uz teātri/kultūras pasākumiem ir labākā dāvana, ko vien varu vēlēties). Katra izrāde bija tik atšķirīga, bet tomēr arī mazliet līdzīga. Viena kopība bija, kā izrādījās, ka visas lugas ir krievu rakstnieku darbi. Tā, lūk.

5.janvāris. ‘’Mīļākais’’ Dailes teātra mazā zālē

Kad septembrī izrādei bija pirmizrāde, sākumā nemaz nebiju domājusi to iet skatīties, bet, kā jau iepriekš rakstīju, man uzdāvināja biļetes, un tieši uz šo izrādi. Un biju tik pārsteigta pati par sevi, ka man ‘’Mīļākais’’ ļoti, ļoti patika un pārdomas pēc tam nelaida vaļā vairākas dienas. Nesaprotu, kāpēc  šī  izrāde ir tik maz  vērtēta, precīzāk, gandrīz nemaz. Manuprāt, tā ir viena no spēcīgākajām izrādēm, kas ir iestudēta Dailes teātrī(tā kā man pēdējā gada laikā ar šo teātri nebija tik tuvas attiecības un mani neuzrunāja gandrīz neviena izrāde, tad man šī izrāde bija kā mazs brīnums).

Svarīgākais ir vienkārši  ļauties. Lai gan man parasti ne pārāk patīk ļoti krieviskas izrādes, šī likās gaumes robežās un godīgi- izbaudīju to ‘’krievisko garu’’. Vēl viena šī iestudējuma liela vērtība ir aktieru darbi. I.Rešetina tēls bija patiesi spēcīgi labs. Akvelīna Līvmane un Mirdza Martinsone Tantiņu lomā ir īsts meistardarbs! Pēc ilgākiem laikiem arī Sarmītei Rubulei izdodas pamirdzēt ar izdevušos un dziļāku lomu. Būtībā visi aktieri ir brīnišķīgi, un katra loma liekas izstrādāta līdz mazākai niansei. Kas man vienmēr liekas tik svarīgs –  vai ir komandas darbs, un to arī izjutu ‘’Mīļākajā’’.

Mani mazliet izbrīnīja atnākusī publika. Starpbrīdī noklausītā divu blondīņu(burtiskā un pārnestā nozīmē)saruna,ka viņas nebija domājušas, ka izrādē būs tik daudz psiholoģijas un ir ļoti vīlušās, ka ir jādomā līdzi. Esot pārāk mokoši. Likās gan amizanta, gan mazliet lika aizdomāties, vai lielākā skatītāju daļa vispār apzinās, uz ko iet? Jeb tikai truli paļaujas uz izrādes nosaukumu vai stereotipu, ka Dailes teātris  iestudējumu satura ziņā ir diezgan primitīvs un pārāk viegli saprotams? Mazliet skumji, jo bieži visvairāk nokritizētās izrādes man tieši liekas spēcīgas un vajadzīgas. Bet, cik cilvēku, tik arī viedokļu. Pēc šīs izrādes noskatīšanās vēlreiz apstiprinājās, ka nevajag pārāk klausīties citu viedokļos, kas attiecas uz izrādi. Bieži tās izrādes, kurām ir vismazāk atsauksmes, ir visizdevušākās. Kad dažreiz sāku lasīt latviešu pārjūsmīgos komentārus(visspēcīgākais palicis atmiņā, ka viena skatītāja bija gatava visu nakti stāvēt kājās un applaudēt) saprotu, ka man izrāde ir gandrīz ‘’norakstīta’’. Mazliet novirzījos no tēmas, bet šis temats man ilgāku laiku ik pa reizei liek ‘’uzcepties’’, tāpēc  mazliet izkratīju sirsniņu .

Atgriežoties pie „Mīļākā”- tā nav no izrādēm, kas nokritizē vai vaino kādu no iesaistītajiem personāžiem(aprakstu nerakstīšu, to var izlasīt Dailes teātra mājaslapā), jo katram ir savi iemesli ,un tos arī kaut kādā veidā attaisno, neceļas roka kādam pārmest izdarīto. Bet man vissvarīgākais tomēr liekas vienmēr teikt taisnību, lai cik tā var sagraut cilvēka dzīvi. Patika teiciens, ko vienreiz atradu Instagram: Labāk stāstīt taisnību un likt otram raudāt, nekā melot un uzburt otram smaidu. Un šo arī varētu attiecināt uz izrādi. Daudzi Latvijā neuzskata, ka patiesība ir tik svarīga, bet es domāju pilnīgi pretēji.

img_9790_fdeinats

Foto:Jānis Deinats

6.janvāris. ‘’Kaija’’ Nacionālā teātra jaunajā zālē

Izrāde, kas ir pilnīgs pretstats iepriekšējā dienā redzētajam. Es pat īsti nezinu, ko daudz rakstīt. Varu tikai teikt, ka diemžēl nepiederu pie Elmāra Seņkova kvēlākajiem faniem, tāpēc gandrīz neviena viņa izrāde,izņemot „Raudupieti”, mani nav aizķērusi kā pārējos, bet ‘’Kaija’’ man likās ceļā uz ko labu.

Man liekas, ka izrādes ‘’mesidži’’ ir vairāki, un katrs uztvers ko savu. Man visspēcīgāk likās parādīta mūsdienu sabiedrības bezatbildība, bezjēdzīgā steiga un lielveikala lēto preču kaudžu izjūtas efekts. Visos stūros ir tukši nieki, kas dzīves kvalitāti noteikti neuzlabos. Bet lētie nieki tik nāk un nāk klāt. Mazāk jau nepaliek. Un katrs ar savu dzīves sāpi cenšas kaut kā tik galā, vai tieši otrādi, jau sen  ir padevušies, un viņiem tad vēl pa kājām mētājās viss nevajadzīgais. Arī mūslaiku neiedziļināšanās un neieklausīšanās otrā cilvēkā ir spēcīgi parādīta. Labāk katru pasākumu vai koncertu nofilmēt ar planšetdatoru, telefonu(es pati piederu pie tā). Tu vairs nespēj sadzirdēt otra skumjas, problēmas, un pat atzīšanās mīlestībā paliek nesadzirdēta. Tikai iestudējumā visi atribūti un it kā jaunu formu meklēšana ar laiku likās mazliet nomācoša un garlaicīga. Viss bija par daudz.

Skatījos otro pirmizrādi, Agnese Cīrule un Igors Šelegovskis . Mazliet vīlos šajā sastāvā. Agnese Cīrule patiešām centās, un pirmajā cēlienā man ļoti patika viņas Ņina. Bet trešajā cēlienā likās, ka viņa nezina, kur likties. Varbūt tāds iespaids radās, jo kā nekā pirmizrāde un loma vēl jāiestrādā. Un Igoru Šelegovski(kas, ja nemaldos, tagad ir 4.kursā) ievēroju diplomdarbā ‘’Sapnis vasaras naktī’’, kur man viņš likās ar skatuves šarmu un potenciālu. Trepļeva loma laikam viņam ir par grūtu. Pirmā cēlienā viņš pārāk vicinājās ar rokām un bija uzvilkts kā tāds spēļu vilciņš. Pavisam nomierinājās un iegāja lomā tikai trešajā cēlienā. Novēlu viņam pašu galveno -neieslīgt štampos. Tagad vēl lielāka ziņkārība māc redzēt otro sastāvu. Visspēcīgākie un mierīgi pārliecinošākie likās Ivars Puga ārsta Dorna lomā un Dace Bonāte Poļinas lomā. Spēcīga likās aina, kur Poļina palūdz Dornam, lai viņš viņai pasniedz puķes, kas ir iespraustas cepurē?(pēkšņi aizmirsu, kādā priekšmetā tās bija iespraustas). Patika arī ezera aina pirmajā cēlienā , otrā cēliena mātes un dēla saruna.

Saprotu, ka režisors izrādi ir vēlējies veidot  vairāk kā komēdiju,  kā nekā  Antons Čehovs ‘’Kaiju’’ arī rakstīja kā komēdiju, bet bieži uzdevums iestudējumu padarīt vieglāku un ar smaidu aktieriem sarežģī uzdevumu, jo pārsvarā aktieri izveido ārējo tēlu, bet tieši ‘’vieglajās’’ izrādēs ir grūtāk atrast dziļāko tēla būtību.

Patiešām pozitīvi, ka lielajā ņirboņā un aktivitātē  ar skaidru un tīru daudzkāršu  spēku izskan un pievērš uzmanību katrs patiess, īsts vārds, atziņa un teiciens. Tāpat kā lielveikalā, lēto preču kaudzēs atrodot ko patiešām vērtīgu un īstu.

Tā kā ‘’Kaijā’’ ir tik daudz atribūti un aksesuāri,  pēc laika sāk ņirbt acis, ir grūti skatīties ne būt īso izrādi, kas ir sadalīta trīs cēlienos. Kad tā beidzas, ir sajūta, it kā tu būtu skrējis daudzus kilometrus, un nogurums pēc tam ir diezgan liels. Izrāde uzdod jautājumus un nesniedz atbildes, tāpēc  arī  pēc šī vakara pārdomas pa galvu maisās ilgāku laiku un saprotu, ka, vienu reizi noskatoties, visus slāņus  var arī neuztvert. To gan, cik ātri un viegli jaunu formu meklēšana var ieslīgt rutīnā.

15826269_10154372856023095_7635655294572058991_n

Foto:Kristaps Kalns

7.janvāris. ‘’Granātu krāsas aproce’’ Dailes teātra mazajā zālē

Izrāde kaut kādā veidā sasaucās ar pareizticīgo Ziemassvētkiem un, ejot mājās no teātra, bija ienācis miers pat manā  Vecrīgas aktīvajā zonā. Tā nav no izrādēm, kas vēlas ko ļoti būtisku pavēstīt, bet vienkārši atgriezties  un atgādināt par mūžīgajām vērtībām un estētiska  skaistuma.

Tā ir kā skaista glezna, kurā pilnīgi viss ir skaists- scenogrāfija, tērpi, muzikālais noformējums, teksti. Aktieri spēlē ar lielu atdevi, un katrs izveidojuši  savu tēlu kā mazu, skaistu mākslas darbu. Dažreiz vienkārši vajag atmest jauno formu meklēšanu un baudīt skaistumu un smeldzi.

img_6093_fdeinats

Foto:Jānis Deinats

Visas trīs izrādes jaunā gada sākumā runā par neatbildētu mīlestību. Par iedomām un īstenību. Par atbildību. Par atklātību un godīgumu. Gads 2017 sākās tik labi, cik iespējams – ar pārdomām teātrī.

Novembris teātrī

Mazliet novēlojies novembra pārskats un ārprāts, cik sen neesmu neko rakstījusi. Bet man ir arī divi attaisnojumi-oktobrī biju tikai uz kādām trīs izrādēm, jo devos brīnišķīgā ceļojumā pa Eiropu. Un pēdējās nedēļās man ir diezgan paliels stress un ir pietiekami daudz ko darīt. Kaut kā nesanāk  piesēsties un sākt rakstīt. Novembris ir bijis teātriem un pasākumiem pilns. Dažās dienās bija pat grūti izlemt, ko tieši izvēlēties un kur iet. Domāju, ka pilnīgi visas izrādes atkal nepieminēšu, jo citādi šis bloga ieraksts būs pārāk garš.

‘’Vaidelote’’ Valmieras teātra viesizrāde

Novembris iesākās ar pozitīvu pārsteigumu. Būšu atklāta-no ‘’Vaidelotes’’ negaidīju daudz, bet tā ir noteikti redzēšanas vērta! Fantastiski  vien jau liekas, ka mūsdienās vēl var šo lugu klausīties un atrast domu pērles saistībā ar šodienu. Ļoti patika muzikālais noformējums un aktieri. Patiešām īpaši gribu izcelt Inesi Pudžu Mirdzas lomā. Notēlot vēl dzīves nepieredzējušu, godīgu, tīru jaunu cilvēku nav viegli, bet Inese to ir paveikusi fantastiski! Noticēju. Un Māra Mennika Vaidelotes lomā. Izrāde atstāja nospiedumu uz ilgāku laiku, un to skatoties, uzmetās ‘’skudriņas’’.

foto_markovskis-3884

Foto:Matīss Markovskis

‘’Pērs Gints’’ Latvijas Nacionālajā operā

Ja līdz šim nebiju spējusi izprast jēdzienu izrādē piedzīvot katarsi, tad,skatoties baletu, – to sapratu jau no pirmajām minūtēm. Nekad iepriekš balets nebija mani tā aizrāvis, saistījis un fascinējis. Es patiešām nezināju, kur likties no tās izjūtas, cik ļoti man patika. Dīdījos krēslā kā mazs bērns. Modernais iestudējums, kas ir tik ļoti jaudīgs, tērpi, Grīga mūzika, fantastiskais Sokolovs titullomā( pateicoties viņam,teātrī beidzot piedzīvoju Pēru Gintu, kas Nacionālā teātra izrādē nebija),horeogrāfija un visi simboli, kas pavadīja  izrādi. Ejot ārā no operas, dzirdēju kādu pāri runājam, ka ir maza vilšanās un ka šis vairs nebija balets, bet gan jau vairāk kā teātris. Bet, manuprāt, tieši šis faktors padara baleta izrādi tik dzīvu! Katrā kustībā ir emocijas. Kustības mani jau ir fascinējušas no bērnības, un ‘’Pērs Gints’’ šo patiku atkal atdzīvināja un lika manām acīm mirdzēt  kā bērnībā.

izrade__12_

Foto:Andris Tone

 ‘’Mīlas svētība’’ Krievu drāmas teātrī

Uz izrādi devos 18.novembrī,valsts svētkos,un tas bija līdz šim vislabāk pavadītais laiks šādā drūmā dienā. Es patiešām nebiju cerējusi, ka man tik ļoti,ļoti patiks, jo atsauksmes nebija pārāk glaimojošas ,un kārtējo reizi man atkal ir pierādījums, ka nevajag tik ļoti ieklausīties citos viedokļos. Man aizvien biežāk nesaskan izjūtas, un, kur cilvēki ģībst nost no sajūsmas, es tad vienkārši sēžu un nesaprotu, par ko visi tā sajūsminās un arī otrādi. ‘’Mīlas svētībā’’ ārkārtīgi var just aktieru mīlestību pret šo izrādi. Varbūt vienīgā kļūda, ko režisors vai kāds cits pieļāva,  ka nenosauca šo izrādi par koncertu, jo tad arī cilvēki nebūtu tik kritiski(viena vienīga psiholoģija), jo būtībā šeit arī pārsvarā tikai dziedāja. Manuprāt, cilvēki ne  vienmēr māk atslābt un vienkārši baudīt skaistumu,  ik pa reizei tas ir tik svētīgi un vajadzīgi.

_84a1641-cr2-p_1

Foto:Aigars Altenbergs

‘’Nature Morte’’ Nacionālā teātrī

Mani jau no bērnības aizrauj kustības, deja, tikai pēdējos gadus kaut kā vairs par to tik ļoti neinteresējos, bet šī  izrāde manu aizrautību atkal pamodināja. Cik apbrīnojami , ko cilvēka ķermenis var pastāstīt. Dažreiz trīs stundu gara runāšana pasaka mazāk nekā stundu gara kustību izrāde. ‘’Nature Morte’’liek skatīties mazliet citādi, ir jāpieslēdz cita smadzeņu daļa, lai izprastu izdejoto stāstu.

148034968176

Foto:M.Germane

Decembris šobrīd ir savā vistumšākajā punktā, bet pēc Lūcijas dienas(mana mīļa Zviedrijas tradīcija kopš bērnības) nav vairs tāls ceļš līdz gaismai. Un kopā ar teātri.

Septembris teātrī

Ir otrais oktobris. Lietaina diena. Uz galda man blakus stāv kūpoša tējas krūze. Beidzot laiks rakstīt mēneša pārskatu par teātra izrādēm septembrī. Neuzskaitīšu pilnīgi visas. Tikai tās,kuras iesaku vai – tieši pretēji- nepārliecināja, diemžēl.

‘’Pakļaušanās’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Pirmā izrāde siltajā septembrī. Par šo izrādi biju sākusi rakstīt atsevišķu bloga ierakstu, bet jutu, ka nemāku pienācīgi izteikties, lai būtu jēga publicēt. M.Velbeka romānu lasījusi neesmu un domāju, ka arī nelasīšu. Izrādi skatīties nav viegli, it īpaši todien bija ļoti silta diena, un teātrī jutos kā jūlija vidū. Un, ja esi izvēlējies nākt uz ‘’Pakļaušanos’’, tad  arī ir ļoti uzmanīgi jāklausās visas četras ar pusi stundas. Tā ir iespēja klausīties un domāt. Man pietika atslēgties kaut uz mirkli,lai pēc tam vairs nesaprastu, par ko ir runa.

Bet uzskatu, ka šo izrādi ir svētīgi noskatīties jebkuram latvietim. Un kas man vienmēr ļoti patīk Alvja Hermaņa iestudējumos – jau uzreiz pēc pirmizrādes latviešu mierīgā dzīvīte ir traucēta un viņiem ir atkal par ko ‘’cepties’’. Un aktierus pat vairs nav vajadzības atsevišķi uzskaitīt. Visi ir fantastiski un neatkārtojami savā veidā.

14355144_1404903962857544_5713599062631608504_n

Foto:Jānis Deinats

‘’Sieviete’’ Nacionālajā teātrī

Līdz ko vasarā uzzināju, ka nākošajā sezonā iestudēs Upīša ‘’Sievieti’’, ķēros arī romānu izlasīt. Jau lasot galvenās varones rīcība likās sakratīta, un kā lasītājs nevarēju viņai just līdzi. Bet, kā visi saka- tāds ir Upītis…

Diemžēl, šis iestudējums ar savu vēstījumu neliekas pārāk aktuāls. Protams, ja ļoti iedziļinās – feminisms, sievietes loma sabiedrībā  utt.  Man liekas, ja grib šo tēmu vairāk aktualizēt, vajag citu lugu, kas efektīvāk ‘’ieblieztu’’. Lai gan man patīk, ka  klasiķus iestudē klasiskā veidā,‘’Sieviete’’ likās kaut kādā veidā novecojusi. Šis stils, kiš-miš ar rozīnēm likās pārāk primitīvs un noiets etaps. Skatoties  nepameta sajūta, ka režisore(Ināra Slucka) ir salikusi pa drusciņai no citām izrādēm. Un aktieri man patika tikai trīs – Sanita Pušpure Lidijas lomu ir izveidojusi prātā paliekošu, Raimonds Celms pat ar savu mazo lomu piepilda skatuvi. Un Gundars Grasbergs smalki, niansēti nospēlē pareizi deklamējošo skolotāju Grīnu.

Kopumā, izrāde atstāj sakratītu un neprofesionālu sajūtu.”Ko sēj, to pļauj” atziņas apstiprināšanai par daudz resursu un enerģijas iztērēts nelietderīgi.

14358920_10154037766388095_858146266012115247_n

Foto:Kristaps Kalns

‘’Klavigo’’ Nacionālajā teātrī

Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk… Nebiju domājusi, ka šī izrāde mani aizkustinās un par to domāšu visu nākamo dienu(man tā ļoti sen nav bijis). Lūk, šādu teātri es vēlos redzēt – moderni, kaislīgi,ironiski, patiesi, tīri, nepārspīlēti. Pēc šī iestudējuma spēcīgi izjūtu vajadzību pēc pasaules režisoriem, kas atsvaidzinātu Latvijas teātra vidi.

Folkers Šmits iedvesis aktieros jaunu dzīvību, aktierisko līmeni, un pēc ilgāka laika beidzot atkal jutu vienotu komandas darbu. Un ’’Klavigo’’ pat pēc simts gadiem ir tik aktuāls un svarīgs mūsdienu sabiedrībai. Skatoties laiks skrēja nemanot, un varu teikt, ka šī izrāde ir īsts teātra baudījums. Scenogrāfija liekas jaunajai zālei vairāk nekā piemērota un viegli uztverama, mūsdienas precīzi  simbolizējoša. Muzikālais noformējums – svaigs. Un aktieri fantastiski! Katru ieraudzīju mazliet citā gaismā.

Tikai žēl, ka daudzi šo izrādi neuztver un uzreiz grib salīdzināt režiju ar latviešu. Nu, nevar latviešu režisori mūžīgi radīt kaut ko jaunu, interesantu. Ja būtu vairāk ārzemju režisori, būtu veselīga konkurence, daudzveidīgāki iestudējumi un dzīvāki aktieri.

14440856_10154056298538095_1190691577031246723_n

Foto:Kristaps Kalns

Septembris ir bijis interesants un pārdomas raisošs. Ceru šogad vairāk baudīt kvalitatīvus darbus. Varbūt mazāk, bet paliekoši. Un lai mums visiem skaists rudens!

2015./2016.gada sezona teātrī

Nu ko, teātra sezona tuvojas izskaņai. Jānoskatās vēl tikai viena izrāde. Un kā gan beigšu sezonu, ja neizvērtēšu savas mīļākās izrādes un aktierus, kuri mani ir aizkustinājuši un sasildījuši sirdi. Atkal neesmu redzējusi nevienu Liepājas teātra izrādi. Valmieras teātrī redzēta tikai viena. Daugavpils un Krievu teātri arī esmu atstājusi novārtā. Bet visu jau nevar…

Mazās formas izrādes:

‘’Melnā sperma’’ Ģertrūdes ielas teātris. Tā noteikti ir visspēcīgāk atmiņā palikusī izrāde. Aktieri, vēstījums, režija, kostīmi, pat scenogrāfija. Patika viss. Un veids, kā tā iebliež, pamodina. Nesaku to bieži, bet šis ir iestudējums, kas vienkārši jāredz.

‘’Lielā melu burtnīca’’ Dailes teātrī. Izrāde, kas, manuprāt, nav pienācīgi novērtēta. Tā kā uz Dailes teātri tik bieži neeju un esmu secinājusi, ka tas vienkārši nav mans sirds teātris, man šis iestudējums bija liels pārsteigums. Beidzot, beidzot teātrī citi aktieru salikumi, uzķerta atmosfēra kā grāmatā. Un arī šī izrāde man atstāja spēcīgu nospiedumu. Es tikai patiesi nesaprotu, kāpēc daudziem nepatīk. Tikai tāpēc, ka nomainās viens pārslavēts aktieris(viņš nemaz nebūtu bijis piemērots tai lomai)?

‘’Gruzona ehinokaktuss’’ Dirty Deal teatro. Šī bija mana pirmā iepazīšanās ar DDT, un iespaids bija vairāk nekā pozitīvs. Redzēju pirmizrādi, un izrāde bija tik ‘’gatava’’. No teātra tovakar izgāju priecīga un kārtīgi izsmējusies(par spīti tam, ka biju stipri saaukstējusies).

‘’Andrievs Niedra’’ Dirty Deal teatro. Fantastisks informācijas avots, ar humoru un brīnišķīgiem aktieru darbiem. Nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti, ļoti patiks šī izrāde. Tā bija mans mazais pozitīvais pārsteigums.

Lielās formas izrādes:

‘’Uguns un nakts’’ Nacionālajā teātrī. Šo izrādi esmu paspējusi jau noskatīties trīs reizes. Esmu laikam jau galīgi sajukusi prātā… Ar katru reizi ieraudzīju jaunas nianses. Opera un spēcīgie Raiņa vārdi radīja mazliet pārpasaulīgu sajūtu. Un Guna Zariņa!

‘’Asins kāzas’’ Nacionālajā teātrī. Par šo izrādi var mierīgi teikt – teātra maģija. Tā sajūta, ka sēdi uz skatuves un ka teātra zāle ir kā scenogrāfija. Lai gan izrādei ir daži trūkumi, tas nemazina pamatīgumu. Uz ziemas pusi noteikti iešu vēlreiz skatīties, jo šim iestudējumam ir vairāki slāņi. Jutu, ka aktieriem ir vairāk jāiespēlējas, lai būtu punktiņš uz i. Šajā izrādē ir visu laiku jākoncentrējas un jādomā līdzi. Ir daudz zemteksti, simboli un jautājumi, kuri nav īsti atbildami. Jā, šis iestudējums ir īpašs…

‘’Lidojošā klusuma darbnīca’’ Jaunajā Rīgas teātrī – tas bija baudījums sirdij un dvēselei. Silts, skumjš, profesionāls iestudējums.

Izrādes, kas nepatika, nepārliecināja:

‘’Gaidot Gintu’’(ĢIT), ‘’Trīs māsas’’(DT),’’Frankenšteins’’(DT),‘’Cilvēks, kas smejas’’(NT),’’Laulības dzīves ainas’’(DT).

Labākie aktieri:

Guna Zariņa ‘’Uguns un nakts’’ Spīdolas loma. Man liekas, man nekas vairāk nav jāsaka, kā vienkārši- Latvijas labākā aktrise.

Raimonds Celms ‘’Svina garša’’ Matīsa loma. Viņam piemīt ļoti liels skatuves šarms un pārliecība par sevi. Šī gada labākais un lielākais atklājums. Par Celmu vēl būs jādzird.

Uldis Anže ‘’Uguns un nakts’’ Lāčplēša loma. Vairāk gan šāda veida lomas spēlēt viņam vairs nevajadzētu,bet šī loma Anžes lomu sarakstā ir nozīmīga.

Arturs Krūzkops ‘’Uguns un nakts’’ Kangara lomā un Marks ‘’Pēc beigām’’. Aktieris, kurš ir spējīgs iemiesoties visdažādākajos tēlos un nospēlēt to tā, ka vienmēr noticēšu.

Uldis Siliņš ‘’Zēns’’ Klaudio loma un ‘’Asins kāzas’’ Mēness loma. Aktiera ceļa meklējumi, patiesums, sirsnība.

Artūrs Dīcis ‘’Lielā melu burtnīca’’ Brāļa Lūkasa loma. Beidzot viņam tikusi arī kāda jauna un citāda loma! Talantīgs un patīkams aktieris, tikai, manuprāt, Dīcim dod pārāk vienveidīgas, neizteiksmīgas lomas, bet brālis Lūkass viņam ir izdevies lieliski!

Madara Botmane ‘’Svina garša’’ Tamāras loma un ‘’’Pēc beigām’’ Luīzes loma. Madara ir spēcīgi interesanta aktrise ar nākotnes ceļu.

Valdis Lūriņš ‘’Ak, tētīt…’’ Andrē loma. Aizkustinoša profesionalitāte šajā tik sociāli smagajā vēstījumā.

Un jaunie aktieri – Reinis Boters, Āris Matesovičs, Kārlis Tols, Jānis Kronis – neaizmirstami un uzrunājoši ar savu enerģiju, aizrautību, savdabību. Sekošu viņu darbībai.

Šī sezona ir bijusi ļoti kvalitatīva ar daudziem veiksmīgiem iestudējumiem. Katrs var atrast savai gaumei piemērotu izrādi. Īpaši priecēja Nacionālais teātris, kurā valda aktieru daudzveidība, saturīgas lugas ar svarīgiem vēstījumiem, gaumīgi koncerti/ izklaides ‘’gabali’’. Beidzot arī iepazinu Dirty Deal teatro un Ģertrūdes ielas teātri, kas kopumā atsvaidzina ar citādiem iestudējumiem. Zviedru teātri Dramaten gan mazliet šogad atstāju novārtā. Redzēju tikai kādus septiņus rudens iestudējumus(patika man gandrīz visi). Lai jauka vasara un lai visi radošie cilvēki labi atpūšas, uzkrāj spēkus nākošai sezonai!

zale2(1).jpg