2018/.2019.gada sezona

Lai gan bloga rakstīšanu esmu pametusi, tomēr nespēju liegt sev to prieku uzrakstīt mazu sezonas apkopojumu par savām mīļākajām un arī ne tik mīļām izrādēm. Rakstīt pārskatus ir gan palūkošanās atpakaļ ( kā nekā sezonas beigas ir līdzīgas pēdējai decembra dienai, kad lielākā daļa atskatās uz aizejošo gadu ), gan arī tas palīdz man personīgi saprast, kas tad tiešām man ļoti palicis atmiņā un iespaidojis, un kas tomēr ir bijusi brīža eiforija. Šogad esmu vairāk apmeklējusi ārpus Rīgas teātrus, pirmo reizi biju Liepājas teātrī ( kāpēc es to nebiju darījusi agrāk?! ), regulāri braucu uz Valmieru ( redzēt uz vietas izrādes tomēr ir visjaukāk ). Rīgā esmu centusies vairāk “šķirot”, uz ko iet, bet tomēr ir sanācis aiziet uz iestudējumiem, bez kuriem būtu mierīgi varējusi dzīvot.

 Gada lielās formas izrādes( pirmo gadu tādas ir tikai divas, parasti ir vismaz piecas ) :

Foto: Mārtiņš Vilkārsis

“Hamlets” Valmieras drāmas teātra lielajā zālē. Šī sezona man vispār ir gadījusies tāda hamletīga, jo gada sākumā tika analizēta Šekspīra luga, tam sekoja iestudējums Stokholmas Dramaten teātrī, tad pirmo reizi “Hamlets” tika interpretēts baletā un visbeidzot Valmiera. Indras Rogas versiju esmu paspējusi redzēt jau trīs reizes, jo katru reizi rodas sajūta, ka teksts tiek dzirdēts pirmo reizi, atkarībā no tā, kas pašam brīdī ir svarīgi, to arī izrādē vairāk sadzird, sajūt. Roga ir radījusi mūsdienīgu, krāsainu “Hamletu” ar jauniem varoņu traktējumiem, darbs ārkārtīgi spēcīgi reflektē par tagadējo sabiedrību un situāciju pasaulē ( to palīdz izjust brīnišķīgais tulkojums, tekstā ir veiksmīgi pievienoti mūsdienu aktuāli vārdi ), kā arī noslēdzošais uzsvars, ka arī pēc tādas traģēdijas ( visi līķi ) dzīve turpinās, tā ir jāsvin, mēs  esam tā nākotne, kas palīdzēs attīstības turpinājumam. Iestudējums uzdod aizvien jaunus jautājumus, par ko nākamās vismaz trīs dienas gribas domāt. Iestudējumā, protams, ir nianses, kas varbūt nepārliecina pilnībā, bet tas ir mazsvarīgi, jo režisorei ar savu brīnīšķīgo radošo komandu ir izdevies “pacelties” jaunā garīgā līmenī.

Foto:Mārtiņš Vilkārsis

“Lauva ziemā” Dailes teātra lielajā zālē. Izrāde vieglā veidā vēstī par vienu no interesantākajiem vēstures posmiem. Atceros, kad redzēju iestudējuma fotoattēlus, neuzrunāja vecmodīgo tērpu izvēle, likās, ka viss būs māksloti vecmodīgā manierē, tomēr sarunas ir dzīvas, netrūkst humora deva, kā arī aktieru ansamblis veiksmīgi tiek ar visu galā. Izrādes fināls pārsteidzošs, protams, izrāde ar zināmiem trūkumiem, tomēr “pēcgarša” tik laba, ka nepilnības nostājas tikai otrajā plānā.

Gada mazās formas izrādes:

Foto: Andrea Grettve

“Linje Lusta”(tulk.”Ilgu tramvajs”) Stokholmas Nacionālajā teātrī Dramaten mazajā zālē. Izrāde, kas liek pieslēgt citu domāšanu, jo pusi no skatuves aizņem liels ekrāns, uz kura nemitīgi tiek rādīti varoņu tuvplāni. Darbība notiek gan ekrānā, gan šeit un tagad, saplūstot vairākiem skatupunktiem. Aktierus var redzēt no visiem leņķiem, viņiem nav iespējas paslēpties. Brīdī, kad skatītājs ir “pieslēdzies” izrādei, rodas tāda reibuma sajūta, jo ir iespaids, ka dzīvo kopā ar varoņiem. Cits Blanšas traktējums ( fantastiskā Livia Milhagen, kas Zviedrijā par Blanšu saņēma gada teātra balvu ). Arī izrāde, kas uzdod aizvien jaunus jautājumus. Spēcīgs Tenesija Viljamsa lugas traktējums.

Foto: Jānis Deinats

“Sapņotāji” Dailes teātra mazajā zālē. Izrāde, ko paspēju noskatīties divreiz un bija viens no sezonas pārsteigumiem, jo nebiju gaidījusi, ka tā būs tik aktuāla un skaista. Režisore Laura Groza – Ķibere radījusi bohēmisku izrādi, kas veiksmīgi reflektē par cilvēku un tā spēju patstāvīgi domāt, robežu pakāpenisku izzušanu. Aktieru trio ( Anta Aizupe, Mārtiņš Upenieks un Artūrs Dīcis ) izveidojuši veiksmīgu komandas darbu, neatslābstoša interese vērot notiekošo. Izrāde rada ne tikai daudz pārdomas, bet to arī estētiski ir bauda skatīties un klausīties, iegrimstot 60.gadu dzīvesveidā.

Foto: Uldis Bārdiņš

“Medības” diplomdarbs Zirgu pastā. Doties uz studentu izrādi bija diezgan spontāns lēmums un paspēju to redzēt pirms lielā pieprasījuma ( uz nākamajām izrādēm momentāli tika “izķertas” visas biļetes ). Režisors Elmārs Seņkovs ar jaunajiem aktieriem izveidojis trakoti aktuālu izrādi, kuras pamats meklējams Vampilova darbā. Katram aktieriem ļauts “paspīdēt” triju stundu garajā izrādē, kuras laikā var pasmieties par mums pašiem, kā arī izskan precīzi izteicieni par tagadējo sabiedrību un laiku, kurā dzīvojam. Izrādi vairs nevar atstāt tikai “studentu diplomdarba izrādes” lauciņā, jo tā ir profesionāli nostrādāta, varētu mierīgi par izkonkurēt dažu labu “lielo” teātru izrādi.

Foto:Matīss Markovskis

“Venēra kažokādā” Valmieras drāmas teātra mansarda zālē. Viegla izrāde, kur savijas realitāte un iedomas. Režisore Inese Mičule veidojusi “teātris teātrī” ( scenogrāfija kā maza zāle, lugas noklausīšanās utt.). Aktieri Imants Strads un Inga Alsiņa-Lasmane izveidojuši saskanīgu tandēmu, viņu darbībai ir neaslābstoša interese sekot līdzi.

Foto: Jānis Saliņš

“Veidenbaums un Veidenbaums” Mūzikas namā Daile. Atceros, ka vidusskolas pirmajā gadā bija padziļināti jālasa Veidenbauma dzeja, jo bija jubilejas gads. Toreiz es tos dzejoļus īsti neizpratu, kā arī mani īsti nekas nesaistīja ne tajā valodas stilā, ne paša dzejnieka dzīvesstāstā. Gadu vēlāk, 2018.gada rudenī tapa šī brīnišķīgā izrāde-lasījums ar Kārļa Nīmaņa mūziku un Mārtiņa Meiera un Viļa Daudziņa interpretāciju. Vienkārši, sirsnīgi un ar humoru tiek izstāstīts Eduarda un viņa brāļa dzīvesstāsts, lasīti dzejoļi. Pēkšņi tādā rudenīgā vakarā, kad ārā līst un Dailē notiek šī izrāde ( mājīga, nepiespiesta atmosfēra ), man liekas interesanti kaut ko vairāk uzzināt par dzejnieku, iepriekš lasītie dzejoļi vairs nešķiet tik garlaicīgi. Laikam Gada laikā skolā uzzinātais “nosēdās”, kā arī trīs mākslinieku lasījums nevar nešķist interesants!

Izrādes, kas nepatika/ nepārliecināja: “Valoņas nakts” Valmieras drāmas teātrī”, “Kareņins” Dailes teātrī, “Vēstures izpētes komisija” Jaunajā Rīgas teātrī, “Apmānītā” Jaunajā Rīgas teātrī un “Kaisles vilciens” Dailes teātrī.

Gada aktieri/aktrises:

Mārtiņš Meiers Hamleta lomā “Hamlets” – milzīgs ieguldīts darbs, tiešām dziļi veidota loma.

Rolands Beķeris Ģērbēja lomā “Ģērbējs” – smalki izspēlē Ģērbēja personību, atbildību pret savu Kungu, lielu teksta daudzumu pārvērš pārdomu graudos, atraktīvi un aizrautīgi izjūt savu lomu.

Sandis Runge Dvīņa lomā “Hamlets” – Valmieras aktieru kursa otrā semestra beidzējs, “ielēcis” I.Strada paradzētājā lomā. Veiksmīgi veido kopsadarbību ar otru dvīni ( K.Salmiņš ), ļoti interesanti viņam sekot līdzi, skatuves pievilcība.

Inga Alsiņa- Lasmane Elizabetes lomā “Salemas raganās” un “Venēra kažokādā” – atklājums no jauna, jo JRT viņu nekad nebiju īsti ievērojusi. Fantastiski rūpīgi veidoti tēli, patiesi reflektējoša( atbilstošai savai lomai ). Krasi atšķirīgas lomas, abas veidotas arī pilnīgi atšķirīgi, nav redzami iepriekšējo lomu štampi.

Elīna Vāne Veltas Kalniņas lomā “Stubenhocker:Velta Kalniņa istabā” – Velta jaunībā ar visu sev piederošo spītu, mīlestību pret deju, fantastiska un dziļa partnerība ar K.Zvīguli ( Veltas vīra lomā ).

Ieva Puķe Ģertrūdes lomā “Hamlets” – citādāks karalienes traktējums, pirmo reizi sapratu viņas rīcību, jūtīga, emocionāla.

Statistikai – redzētas 66 izrādes, dažas no tām vairākkārt. Kopumā Sezona šķitusi neizteiksmīga, diezgan “blāva”. Vairākas izrādes ļoti patīk pirmajā brīdī, bet, paejot laikam, kļūst skaidrs, ka tās saturs jau ir aizmirsies, palikusi negatīva “pēcgarša”, kā arī vairs nevar atcerēties, kas tad izrādē bija tik labs, kas lika rasties eiforijai. Ar katru sezonu cenšos aizvien vairāk izvērtēt, uz ko man personīgi ir jēga iet un bez kā var veiksmīgi iztikt. Šosezon to vēl mācījos saprast, jo tomēr bieži gribējās redzēt vairākus iestudējumus, lai gan priekšnojauta bija, ka nepatiks. Pamazāk sāku saprast, bez kuriem režisoriem un izrāžu tipiem varu dzīvot. Nākamsezon gribu vairāk izmantot studentu ģenerālmēģinājumus Nacionālajā teātrī, jo teātra izrādes lielākoties ir palikušas kaut kādā pusstadijā, līdz galam nav iedziļināts darbā. Vairāk gribu braukt uz ārpus Rīgas teātriem, beidzot arī vēlos apmeklēt Daugavpils teātri. Sezonu, tāpat kā tikko pagājušo, iesākšu ar Valmieras Vasaras teātra festivālu un Liepājas teātra viesizrādēm Rīgā.

 

”Lulū” Dailes teātrī

Džilindžera izrādes mani vienmēr ir saistījušas, un īpaši pēdējā laikā ( apmēram divu gadu posmā ) tās ir bijušas tomēr veiksmīgas. Kā spilgtāko piemēru varu minēt ‘’Bannija Manro nāvi’’, kas lika domāt par eksistenciāliem jautājumiem un cilvēka pašiznīcināšanos. Arī ‘’Būt Kejai Gondai’’ īpaši neatpalika vēstījuma ziņā, kā arī mazliet apbūra ar Džiļa sev raksturīgo pompozitāti scenogrāfijas un tērpu izvēlē. ‘’Lulū’’ likās saistoša aktieru izvēles un arī apraksta dēļ. 

Foto:Jānis Deinats

Jauniestudējumu diemžēl var raksturot kā drīzāk neizdevušos, jo izrādes laikā neatklājas tēmas aktualitāte,drīzāk nesaredzu pamudinājumu un vajadzību ielikt tik apjomīgus līdzekļus darba tapšanai ( ar to es domāju gan izdevumus par scenogrāfiju un tērpiem, kā arī aktieru darbu). Un ko šis darbs sniedz skatītājam? Atziņa, ka attiecības bez kaislības ilgstoši nevar pastāvēt un cilvēks pats bieži vien sevi iznīcina? Ilgas pēc nepiepildītiem sapņiem? Tikai šīs tēmas tiek ļoti bieži apspēlētas un ‘’Lulū” neatklāj neko vairāk kā šīs trīs mazās atziņas. Gandrīz trīs stundu garā izrāde nav garlaicīga, laiks paskrien diezgan ātri, bet jau pēc salīdzinoši īsa laika ir sajūta, ka visa darbība iet uz riņķi. Un arī Džiļa firmaszīme- izaicinoši/skaisti tērpi un augstie papēži šoreiz izskatījās novecojis paņēmiens, beidzot pienācis laiks, kad ir apnicis mūžīgais skaistuma ideāls ( kas arī ir subjektīvi ) ar plandošām, īsām kleitām un garām kājām. Arī, ja ir bijis mērķis ar muzikālo noformējumu un scenogāfiju radīt noteiktu atmosfēru, kas daļēji apstājusies laikā, tad vienīgais, kas ir panākts – bordelis un pilnīgi neatbilstoši tērpi īstenībai. Es ļoti šaubos, ka sieviete, kura nosēdējusi cietumā pusotru gadu, no tā iznāks ādas krāsas kleitiņā, kas vēl iepriekšējā vasarā bija modes kliedziens ( nakts kleitas princips) un melnām augstpapēžu kurpēm rokā, kā arī ar nebūt sliktu melnu mētelīti mugurā? Vienīgās izmaiņas novērojamas matos- mazliet atauguši un izspūruši. Tik liela attālināšanās no reālās dzīves vairs pat nav estētiska, liekas kā dzīves parodēšana. Manuprāt, arī, lai cik skarbi neizklausītos, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai Lulū loma nav piemērota, jo viņa savai varonei neiedeva trīsdimensionalitāti, kā arī katra aktrises nākamā kustība un mīmika ir paredzama. Viņai ir pienācis posms, kur viņa nevar lomai dot jaunu elpu, ir iepriekšējo tipāžu apvienojums. Ilzei ir nepieciešams atelpas mirklis, lai viņa var atjaunoties, jo lomas viņai pēdējās sezonās ir burtiski birušas virsū. To es arī varētu teikt par režisoru, jo ‘’Lulū”koncepta ziņā ir pēdējo četru iestudējumu savārstījums ( ‘’ 8 mīlošas sievietes’’ ‘’ Bannija Manro nāve’’, ‘’Būt Kejai Gondai’’ un ‘’ART’’), scenogrāfija un kostīmi pārlieku atgādina visu iepriekš minēto. 

Foto:Jānis Deinats

Iepriekš uzskaitīju izrādes sliktos aspektus, bet nespēju noliegt, ka tā iespiežas atmiņā un nelaiž tik viegli vaļā. Iestudējumam, protams, ir pazīšanas zīme ( režisora rokraksts), kā arī ir ainas, kas liek stāstam mazliet ievibrēties. Īpaši otrais cēliens liekas cerīgāks, kad Lulū ar savu iekšējo es, alter ego atkal pievēršas prostitūcijai un brīžiem atklājas viņas iekšējā pasaule pat bez vārdiem. Otrajam cēlienam būtu izaugsmes iespēja arī dažādo tipāžu dēļ, ko Lulū no ielas ved uz savu dzīvokli, vai arī tipisks dialogs klubā ar ārzemnieku ( tikai jautājums man paliek neatbildēts, kāpēc Mārtiņam Upeniekam pēdējā laikā jārunā angliski). Arī bez smiekliem neiztikt šajās ainās. Tikai tas potenciālais dziļums stāstam tā arī nenoturās, un uz izrādes beigām ir riktīgs ‘’kišmiš ar rozīnēm ‘’. Arī Dainim Grūbem dzejnieka lomai ir iespēja uz attīstību. Patīk, ka aktieris beidzot saņem citas lomas un sāk mainīties ( to jau ievēroju ‘’Jeruzalemē’’). Pirmajā cēlienā viņa ampelēšanās ar Lulū ir tiešām izdevusies, arī otrajā cēlienā mākslinieka iznīcība un spēcīgie monologi nebūt nav slikti, tikai balss pārveidošana un mazā cīņa ar novecošanas notēlošanu tomēr līdz galam nav izdevusies. Vislabāk ar lomām ticis galā Andris Bulis ( attēlo Šēnu) sniedzot savam tēlam zināmu stāju, noteiktību, kā arī labi atspoguļojas viņa dievināšana un naids pret Lulū. Simboliska un vizuāli skaista aina ir brīdī, kad Šēns ienāk dzīvoklī ar milzīgu rožu pušķi un ierauga Lulū ( ar ko ir precējies)kopā ar savu brāli Aļvu, un pēc brīža lēnām nomet ziedus zemē. Dainis Gaidelis uz skatuves ir tikai salīdzinoši īsu laiku. Mārtiņš Upenieks savās lomās īpaši neizceļas. Nianse, kas tomēr izrādē bija ļoti laba – mūzika. Skaistas dziesmas, kuras brīžiem bija atbilstošas, brīžiem nē, bet tomēr baudāmas ( vairākas izpilda grupa Cigarettes After Sex).

Par iestudējumu gribas domāt un ik pa laikam domās pārcilāju variantus, kāpēc tas palika ‘’varēja būt, bet palika tikai ideju” līmenī. Izrādei ir ļoti daudz trūkumi, un noprotu, ka tā nenoturēsies pastāvīgajā repertuārā ilgāk kā sezonu, ja vien režisors kaut ko nemainīs. Uzskatu, ka cita aktrises izvēle sniegtu stāstam dziļumu. Un visbeidzot-rodas iespaids, ka Džilindžers ir gribējis būt modernāks, bet vecie paņēmieni ir tā iesēdušies, ka galarezultāts sanācis aptuveni šāds.

”Antiņš.Zelts.Kalns”Nacionālajā teātrī

Šogad cenšos un arī centīšos vairāk izmantot iespēju apmeklēt ģenerālmēģinājumus Nacionālajā teātrī, jo, pirmkārt, draudzīgi maciņam un,otrkārt, tā ir brīnišķīga iespēja uzkavēties vēl pēc izrādes zālē un dzirdēt režisora skatu uz iestudējumu, ieklausīties citu skatītāju pārdomās, iebildēs un uzslavās un pat veidot diskusijas. Tieši pēc šīs izrādes saruna bija ļoti nepieciešama, jo salika daudz ko pa ‘’plauktiņiem”. Ļoti iespējams, ka izrāde vēl attīstīsies un tiks mainītas nianses/uzsvari, bet tā, kā es to redzēju pirmdien – četras dienas pirms pirmizrādes, likās, ka tā jau ir izstrādāta un ir redzams, ka domāts ir par katru mazāko niansi.

Foto:Kristaps Kalns

Šis jauniestudējums ir tikai kārtējais apliecinājums, ka klasika var izskanēt mūsdienīgi un trāpīgi. Ir nepieciešams tikai īstais režisors, kurš materiālu apstrādā un ieliek jaunā formā. Trīs gadus pēc Raiņa jubilejas gada viena no  viņa lugām atkal dzīvo, un cik teksts ir aktuāls! Izrāde aizrauj, jau pirms tā ir sākusies, jo liela nozīme ir scenogrāfijai-tā pastiprina ainas un stāsta stāstu ar acīm, un ir brīži, kad vārdi nav nepieciešami, no ārējā visu var noprast. Liekas piemēroti, ka režisors Reinis Suhanovs ( viņš ir arī izrādes scenogrāfs ) iestudējumam ir dāvājis ironiju un humoru, jo ir vieglāk un pat aizraujošāk sekot līdzi notikumu gaitai. Kaut vai Melnās Mātes parādīšanās un viņas pārlieku uzspēlētā runas maniere, un sarkanās neļķes rokās, ko uzlikt nomirušajam ,tas vien izraisa smaidu. Daiga Gaismiņa šajā lomā parāda sevi mazliet arī citā ampluā. Arī Melnās Mātes pavadonis Krauklis, kurš viņai nozīmīgos brīžos ir klāt ( pieskatīja arī Saulcerīti, kamēr viņa tos septiņus gadus gulēja stikla kalnā ) radīts ironisks, mazliet klišejisks ‘’labā roka ‘’, dara savu darbu, bieži vien svilpodams, mazs vēja grābslis, kurš tos septiņus gadus, būdams klāt guļošajai Saulcerītei, paspējis arī būt nogribējies. Igors Šelegovskis labi iejuties tēlā, lai gan nevarētu teikt, ka tas būtu kāds jauns pavērsiens viņa attīstībai. Tas attiecas uz visiem aktieriem, jo visi spēlē sev raksturīgas lomas, darot to, bez šaubām, kvalitatīvi un profesionāli. Arī Antiņa atveidotājs Uldis Siliņš ir varonim ( kas beigu beigās Antiņš arī kļūst ) devis vajadzīgo ‘’es jau Neko ‘’, kā arī sasparošanās garu beigu ainā. Arī Arturs Krūzkops Baltā Tēva lomā ir gandrīz vai nepārspējams, bet ir redzamas pārāk daudz atsauces uz Melno Bruņinieku. 

Ja kāds šaubās par klasikas iestudēšanu mūsdienās, es silti ieteiktu apmeklēt teātra jauniestudējumu, jo cilvēku paradumos un vērtībās nekas diži nav mainījies. Kaut vai divi brāļi, kuri divdesmit eiro dēļ ir gatavi viens otram rīkli pārgriezt. Vai tad 21. gadsimtā nav cilvēki, kuriem manta ir svarīgākā? Režisors Raiņa tēmā un pašā lugā ir ieracies dziļi, un katrai ainai ir sava nozīme, skaidrojums. Likās tik interesanti, bet reizē skumji patiesi matu parādīšanās pirmajā cēlienā,kad Antiņš ar Balto Tēvu devās cauri mežam negaisa laikā, kā arī Melnās Mātes parādīšana bez matiem. Tas skaidrojams vienkārši – mūsdienās reti kad cilvēki mirst dabīgi, no vecuma. Aizvien vairāk jaunus cilvēkus no dzīves aizrauj slimības. Izrādē vispār ir vairākas pārdomas un refkleksijas par mūsdienām. Ļoti saistoša likās izvēle otrā cēliena ainas – pretinieku jāšanu kalnā pēc Saulcerītes, ievietot slimnīcā, kur visi pieslēgti pie sistēmām, brīžiem raustoties konvulsijās, kad cenšas nonāk tuvāk kārotajam mērķim. Patīk arī salīdzinājums, ka tas zelta zirgs, kas Baltajam Tēvam gandrīz visu laiku ir rokā, ir tas radošuma dzinējspēks, kas radošo cilvēku spēj noturēt un liek turpināt cīnīties par savām idejām, nepadoties ( šajā gadījumā radošais cilvēks ir Antiņš ). Un, ja Saulcerīti salīdzina ar Latviju, tad ļoti ceru, ka, tāpat kā izrādē, kādreiz nāks cilvēks, kurš kaut pēdējā brīdī ir spējīgs un grib izglābt to Saulcerīti/Latviju,darot to ar pilnu atdevi,kaislīgi, negaidot, kamēr vadonis ( izrādē-karalis) uzrunās tautu un liks saņemties, jo, kā zināms, tie vadoņi nemaz tik uzņēmīgi nav un kustās līdzi pat mazākajai vēja pūsmai.

 

Foto:Kristaps Kalns

Par izrādi var runāt un domāt daudz, kā arī tā atstāj spēcīgu ‘’pēcgaršu” un liek galvā turpināt to analizēt. Reinim Suhanovam ir lieliski izdevies iesākt Nacionālā teātra sezonu mazajās zālēs, kā arī sevi vēlreiz pierādīt kā spēcīgu režisoru, kura lauciņš ir klasisko darbu interpretācija. Būtu interesanti kādreiz aiziet vēlreiz uz ‘’Antiņu. Zeltu. Kalnu ‘’, lai pavērotu, vai ir veiktas kādas izmaiņas un kā izrāde būtu attīstijusies. Un svarīgi atcerēties, ka katram no mums ir savs zelts-  sirds, un katram ir savs kalns, kurš jāpārkāpj, lai sirds būtu laimīga.

 

2017./2018.gada sezona teātros

Līgo svētki nosvinēti, kas nozīmē, ka arī teātra sezona ir beigusies. Jāatzīst, ka savā blogā neko neesmu publicējusi kopš februāra un ar to galīgi nelepojos, jo man vienmēr bija svarīgi uzrakstīt savas pārdomas par izrādēm, un, jo vairāk es rakstīju, jo vairāk es sevi varēju attīstīt rakstīšanas stilā un izteikšanās iespējās. Slinkums laikam ņēma virsroku, un vairāki bloga ieraksti netika iesākti, kā arī vairāki tika iesākti, bet sapratu, ka man nepatīk, kā esmu uzrakstījusi, tāpēc tie ir palikuši tikai melnraksta stadijā. Tomēr uz teātri es esmu gājusi šajā sezonā čakli, lai gan tā sākumā nolēmu tomēr vairāk pievērst uzmanību, uz ko es eju un neskriet akli uz katru pirmizrādi. Sapratu,ka jāklausa sirdij un jāiet tikai ar patiesu  gribēšanu, nevis jāiet tikai tāpēc, ka:’’Tā ir labākā izrāde!’’. Protams, bija arī iestudējumi, kas man likās, ka nepatiks, bet tomēr aizgāju, un tieši tad pozitīvais pārstiegums sniedz vēl jo lielāku prieku. Šajā sezonā es redzēju 74 izrādes ( ar visu ‘’šķirošanu’’ esmu redzējusi visvairāk izrādes vienā sezonā ). Regulāri braucu uz Valmieru, jo kopš iepriekšējās vasaras sapratu, ka tas ir mans sirds teātris un man tas sniedz visvairāk pārdzīvojumus un emocijas. Krievu teātrī viesojos tikai vienu reizi ( pagājušajā gadā to apmeklēju diezgan regulāri), jo mani viņu repertuārs pašlaik vispār nesaista. Dailes un Nacionālo teātri apmeklēju diezgan regulāri, tomēr Dailē izlaidu vairākus jauniestudējumus. Ģertrūdes teātrī un Dirty Deal teatro arī biju tikai vienreiz. Liepājas teātrī neredzēju nevienu iestudējumu. Kā katru gadu esmu apkopojusi savus mīļākos ietsudējumus, aktierus, kā arī īsi pieminu izrādes, kas nepatika.

Gada lielās formas izrādes:

     Foto:Margarita Germane

‘’Arī vaļiem ir bail’’ Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē. Šī izrāde bija mans sezonas lielākais pārsteigums, jo pašā sākumā bija skepse, bet tomēr aizgāju jo Artūrs Dīcis raksta ļoti labas lugas. Iestudējums ir trāpīgs par mūsdienu sabiedrību un tik precīzi ataino cilvēkus, bet tomēr nevienu brīdi nezaudējot humoru. Retā izrāde, kur patiešām ir iespēja izsmieties no sirds, bet, otrajam cēlienam sākoties, kļūst skaidrs, ka aiz tiem smiekliem slēpjas arī nelaimīgi cilvēki. Šī ir mana sezonas labākā izrāde, tāpēc ir vēl jo lielāks prieks par daudzajām nominācijām Spēlmaņu naktij, jo katra nianse ir pārdomāta(muzikālais, scenogrāfija, aktieru ansamblis).

Foto:Krista Dzudzilo, Matīss Markovskis

‘’Baladīna’’ Valmieras Drāmas teātra lielajā zālē. Šo iestudējum gaidīju jau kopš brīža, kad kļuva zināms radošais izrādes ansamblis. Valmierā bieži rodas sajūta, ka mākslinieki rūpīgāk strādā pie izrādes tapšanas, līdz šim neesmu redzējusi haltūras un paviršību. Arī ‘’Baladīna’’ ir milzīgs darbs, kas prasa spēku gan no aktieriem, gan skatītājiem, jo trīs stundas jāklausās ne būt viegls teksts. Aktieri spēj saviem tēliem iedot dimensiju un konkrētu rīcību attaisnojumu. Scenogrāfija un mūzika palīdz ieplūst radītajā pasaulē, kas ir gan kā pasaka, gan skaudrs varas parādīšanās ceļš.

‘’Process’’ Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē. Par šo izrādi gari un plaši biju janvārī rakstījusi savā blogā(vairāk lasi šeit), bet, manuprāt, tā nav pienācīgi novērtēta, kā arī viegli šokēja paziņojums par pēdējo izrādi un noņemšanu no repertuāra. Pēc izrādes izlasīju arī romānu, un manās acīs iestudējums veiksmīgi attēlo romānā aprakstīto. Kā vienīgo iebildi varu minēt, ka otro cēlienu varēja saīsināt, jo vienā brīdī paliek grūtāk uztvert tekstu. ‘’Process’’ atstāj paliekošu pēcgaršu, un atceros, ka pēc tā noskatīšanās gandrīz mēnesi par to domāju, runāju ar saviem tuvajiem par birokrātiju un paskatījos šajā tēmā dziļāk.

Foto:Jānis Deinats

‘’Svinības’’ Dailes teātra lielajā zālē. Arī šis iestudējums nav pienācīgi novērtēts, jo ir svarīgi aktualizēt šādas tēmas (nākšana ārā ‘’no skapja’’, kā arī nevis klusēšanu, bet gan runāt). Arī šis iestudējums izmanto ‘’sākumā smiešanos, lai tā dramatiskā patiesība satriektu vēl vairāk’’ principu. Patiešām prātā paliekoša izrāde!(Izlasi manu bloga ierakstu)

Foto:Daina Geidmane

‘’Salome’’ Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē. Tas nesteidzīgais izrādes ritējums, katrs vārds kā mākslas darbs, scenogrāfija estētiski ‘’tīra’’, kā arī operas nerimstošā klātbūtne palīdz izrādei kļūt par skaistu gleznu, kuras epicentrā ir skaisti mirdzošā Salome-Agnese Cīrule.(Lasi šeit)

Foto:Kristaps Kalns

Mana GRAND PRIX izrāde:

Pirmo gadu man ir izrāde, kas pārspēj visas līdz šim redzētās un to nav iespējams ielikt kādā kategorijā, jo tā ir zviedru teātra Dramaten ‘’Angels in America’’. Tā ir izrāde-izdzīvots kopīgs stāsts, jo tā ir sešas stundas gara, un tās laikā skatītāji saplūst kā viens vesels un kopā ar aktieriem izdzīvo visas varoņu bailes, aiziešanu no dzīves, cerības, asaras un smieklus. Biļeti toreiz dabūju pēdējā  brīdī, un, kad stāvēju pie kases, teikums,ka biļešu vairs un ka varētu būt vēl viena(!), kas tiek pirkta internetā, es iekšēji gandrīz sabruku. Kas mani atturēja iegādāties savu biļeti ātrāk?! Pagāja minūtes, un kasiere to vienu biļeti tomēr dabūja. Tā ir neaprakstāma sajūta, un tajā brīdī kļuva skaidrs, ka to izrādi man vajadzēja redzēt. Paldies tam cilvēkam, kas to biļeti nenopirka! ‘’Angels in America’’ nav īsti vārdos ietverams. Saprotu tikai, ka Latvijā šādu atklātības un profesionalitātes līmeni ilgi vēl nesasniegs, bet esmu tik pateicīga par šādu pieredzi.

Gada mazās formas izrādes:

‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Valmieras drāmas teātra Mansarda zālē. Izrāde, kas pavisam noteikti ir palikusi spilgti atmiņā un ir likusi vēl vairāk iemīlēt T.Viljamsa lugu. Esmu redzējusi arī Dailes teātra versiju, bet Valmieras iestudējums aizķēra ar tīro minimālismu un dziļajām jūtām, nožēlām par dzīvi. Un noslēguma aina ar ventilatoriem, kas pūš gaisu un fonā lauks-tā skaistā cerība.

     Foto:M.Markovskis

‘’Dvēseļu utenis’’ Dity Deal teatro. Šo izrādi pat paspēju noskatīties divrreiz, lai gan, ejot uz pirmizrādi, māca šaubas vai tā nebūs pārlieku primitīva un mākslota. Arī retais iestudējums, kas skatītājiem ļauj izsmieties no sirds, jo tomēr katra situācija un cilvēku prototipi ir tik pazīstami. Protams, izrāde paliek stereotipa līmenī bez īsta atrisinājuma, bet šīm mūžīgajām nacionālajām tēmām iespējams atrisinājums tik ātri nemaz nebūs. Viegla izrāde, kas tomēr arī liek aizdomāties. Manuprāt, īpaši piemērota jauniešiem.

Foto:Jānis Amoliņš

‘’104 lappuses par mīlestību’’ Valmieras Drāmas teātra apaļajā zālē. Šī izrāde patiešām ir lieliski piemērota romantiķiem. Lai gan es tāda īsti neesmu, aktieri un stāsts mani pielauza, un es ļāvos stāstam, kas beigās lika man patiešām mazliet pašņukstēt. Tērpi un scenogrāfija apbur ( protams, tērpi nav vēsturiski korekti, bet tas stilizējums-bauda acīm).

Foto:M.Markovskis

‘’Mazās traģēdijas’’ Valmieras drāmas teātra apaļajā zālē. Stilīga, moderna, ar humoru, trāpīgām atsaucēm un patiesi izklaidējoša, kas reizē arī izglīto. Ļoti patīk, ka Valmieras teātris vairākas lugas stilizē un modernizē, tādējādi piešķirot izrādei svaigas, jaunas elpas.

Foto:M.Markovskis

Izrādes, kas nepatika: ‘’Man 30 gadu’’ Nacionālajā teātrī, ‘’Jūlijs Cēzars’’ Ģertrūdes ielas teātrī, ‘’Maģijas atslēgas’’ Krievu drāmas teātrī,”Ivanovs” Dailes teātrī.

Gadi aktieri:

Imants Strads ‘’Lūcis’’, galvenajā lomā kā Lūcis, ‘’Baladīna’’ Grabecs. Imants atbruņo ar savu vienkāršību un spēju lomu izspēlēt līdz mielēm.

Igors Šelegovskis ‘’Arī vaļiem ir bail’’ Pēteris Bērziņs un ‘’Dvēseļu utenis’’ (krievu jaunieša) loma. Jaunajam aktierim piestāv reālistiskas lomas, tādās viņš veiksmīgi atklāj katra personāža iekšējo pasauli, spējot arī spēlēt ‘’uz publiku’’.

Ģirts  Liuziniks ‘’Arī vaļiem ir bail’’ Jānis Bērziņš un ‘’Precēšanās un šķiršanās anatomija’’ Ričarda loma. Sajūta, ka aktierim ir sācies jauns radošais posms. Šajā sezonā Ģirts ir nospēlējis citādāka rakstura lomas nekā agrāk,ļoti veiksmīgi atrodot aizvien jaunas spēles nianses.

Mārtiņš Meiers ‘’Mazās traģēdijās’’ lomās, ‘’104 lappuses par mīlestību’’ Elektrons un ‘’Baladīna’’ Spridzis. Man liekas, ka Mārtiņš ir spējīgs nospēlēt jebkuru lomu, apburot teātra skatītājus.

Gundars Grasbergs ‘’Salome’’ Jānis Kristītājs un ‘’Man 30 gadu’’ Tors. Gundars spēj katram savam tēlam sniegt pārpasaules sajūtu, un, lai gan ‘’Man 30 gadu’’ man pilnīgi un galīgi nepatika, ainas ar Toru spēja iedot izrādei jēgu un dzīvību. Aktieris,kas nekad nav licis vilties.

Gada aktrises:

Elīna Vāne ‘’Baladīna’’ Baladīnas loma, ‘’Vidzemnieki’’ Annas, Kļaviņmātes un Edes loma, ‘’Mazās traģēdijas’’ loma. Lomas notēlotas pamatīgi,smalki un gudri. Jāsaka,ka Elīna pašlaik manā skatījumā ir viena no spējīgākajām aktrisēm Latvijā.

Maija Doveika ‘’Arī vaļiem ir bail’’ Anna un ‘’Cilvēki, lietas un vietas’’ Emmas loma. Jāatzīst, ka agrāk man nepatika un nenoticēju Maijas Doveikas radītajiem tēliem, bet šajā sezonā liekas, ka arī viņai ir jauns, skaists radošs posms. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas ar savu klātbūtni iedvesmo.

Inga Apine ‘’Baladīna’’ Nimfa Goplāna, ‘’104 lappuses par mīlestību’’ Nataša. Inga savām lomām sniedz mīļumu, bet viņa spēj arī būt pilnīgi citādāka katrā lomā. Fantastiska viņa ir kā Nimfa.

Ieva Puķe ‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Megija un ‘’Vidzemnieki’’ Madāma un Ilze. Sniegt lomai nepieciešamo dziļumu, bet vienmēr attaisnojot tos. Ieva var notēlot gan Megiju, parādot visas viņas īpašības, neidealizējot viņu, bet arī parādot rīcības motīvus, gan vecu Madāmu, kura ir nevarīga,gudra un nešpetna.

Rēzija Kalniņa ‘’Būt Kejai Gondai’’ Keja Gonda un ‘’Svinības’’ Helēne. Savas lomas Rēzija pasniedz ar zināmu vēsumu un atturību, bet tieši tāpēc tēls lobās pa kārtām un atklājas aizvien dziļākas cilvēciskas pārdomas un problēmas.

Lai gan sezonas sākumā un pat līdz decembrim likās, ka šī teātra sezona būs tāda vienmērīga un bez īpašiem pārsteigumiem un kāpumiem, pavasarī pirmirzrādes piedzīvojas vairākas fantastiskas un kvalitatīvas izrādes, ļaujot katram aktieriem ‘’iespīdēties’’ kādā lomā. Protams, sezonas beigās vienmēr mazliet skumji, bet ar vēl lielāku nepacietību gaidu jauno. To šogad atklāšu, pirmo reizi braucot uz Valmieras vasaras teātra festivālu.

”Salome” Latvijas Nacionālajā teātrī

Apzināti izvēlējos doties uz ‘’Salomi’’ krietni vien vēlāk ( lai gan bija iespēja būt arī pirmizrādē), jo bija iekšējā sajūta, ka aktieriem būs nepieciešams laiks, lai iespēlētos un labāk atrastu un aprastu ar savām lomām. Nekļūdījos, jo izrāde ir sarežģīta un prasa koncentrēšanos gan no aktieriem, gan no skatītājiem.

Jau ienākot zālē, mani apņem līdz šim nesajusta aura,kas ir ietinusi visu lielo zāli. Uzreiz saprotu, ka tas, ko redzēšu, būs kaut kas pavisam cits, līdz šim nepiedzīvots. Spēcīgi jau liekas tas vien, kā Gundars Grasbergs stāv uz ‘’mēles’’. Viss viņa augums ir jau pilnīgi citā pasaulē,savā lomā-Jānī Kristītājā. Sākoties izrādei, trīsas un ‘’skudriņas’’ skrien pa visu ķermeni. Opera un izrunātie vārdi ir kā dāvana zinošam un jūtīgam skatītājam. Kad četri aktieri nostājas abās puses ložās un rūpīgi, maigi izrunā katru vārdu-tā ir vistīrākā bauda klausīties. Izrādē teksts ir kā skaists mākslas darbs, ko mūsdienās tik reti vēl var novērot. Visa izrāde ir ļoti skaista un ēteriska. Melnā un zelta krāsas rada izteiksmīgu kontrastu, kā arī izveidotā skatuve ir pilna ar simboliem,katrai niansei ir liela nozīme (iesaku izlasīt programmiņu, tur sīki aprakstīta visa simbolika). Jāsaka, ka uzreiz pēc noskatīšanās nedomāju, ka to atcerēšos un tā iespiedīsies atmiņā, bet šis ir no tiem iestudējumiem, kas tikai laika gaitā atveras kā zieds un aizvien vairāk to sāku analizēt un reizē arī saprast. Diemžēl šī izrāde nav un visdrīzāk nebūs no tām ejošākajām, jo jau tagad bija novērojamas vairākas brīvas vietas parterā, kā arī ložās. Ne visi ir spējīgi ieklausīties un arī uztvert tik skaistus, bet reizē arī sarežģītus vārdus, kā arī pieņemt simboliku un seksualitātes piesātinātu iestudējumu.

Brīžiem Agneses Cīrules Salomei noticēju, brīžiem nē, jo man vienmēr ir licies, ka Salome savā būtībā ir ‘’maita’’, bet Agnese šim tēlam ir iedevusi trauslumu, pat maigumu. Varbūt tāds ir bijis mērķis, jo katrs Jūdejas princesi, iespējams, redzēs mazliet citādi. Agnese apbur ar savu ārējo skaistumu. Tik skaista, zelta, vizuļojoša kleita ar apburošiem apaviem, kas sevī ietver abas dominējošās izrādes krāsas. Viņas bālais cēlums liek uz brīdi aizisties elpai. Septiņu plīvuru dejā katrs mazākais kleitas dimantiņš atspīd zālē, radot deju starp balkoniem un skatītāju rindām. Viņas spožums ir kā vienīgā gaisma, jo saule karaļvalstīt nekad nespīd, ir tikai mēness(ko veiksmīgi interpretē gaišie vārdi un melnās skatuves, spīdot kā pilnmēnesim visu izrādes laiku). Un spēcīgas ir pēdējās ainas, kad Salome ir ieguvusi Jāņa Kristītāja galvu, ko beidzot var noskūpstīt, bet pēkšņi saprot, ka viņa acis ir aizvērtas un nekad tās vairs nevarēs atvērt. Viņa saprot beidzot, ka tā ir, iespējams, bijusi ne tikai bērnīšķīga iegriba, iekāre, bet gan mīlestība. To saprotot, viņa kļūst patiesi nelaimīga, izpostīta.Un teikums:”Mīlestības noslēpums ir stiprāks par nāves noslēpumu’’ kļūst par izrādes atslēgu, jo līdz tam brīdim ik pa reizei man ieskanējās jautājums – kas ir šīs izrāde galvenā doma, kāpēc tā tiek tagad iestudēta? Un, pateicoties tieši tam vienam teikumam, visi jautājumi atrisinājās, un sāku izsvērt gan mūžīgo aktualitāti, gan vajadzību lugu iestudēt 2018.gadā. Nākamajā rītā pēc izrādes sākām ar ģimeni diskutēt un aizrunājāmies tik tālu, ka skārām pat sievietes lomu sabiedrībā. Bet es apbrīnoju arī katru, kurš uzņemas iestudēt klasiku un pie tam tik sarežģītus darbus, kā,piemēram,’’Salome’’. Labi iejuties savā lomā ir Arturs Krūzkops, ļoti spēcīgi attēlojot Hērodu,Jūdejas tetrarhu, iedodot tēlam visas nepieciešamās iezīmes un nianses. Arī Lolita Cauka Hērodiju attēlo ar vajadzīgo ledainīgumu un karaliskumu,izceļot karalienes raganiskās iezīmes. Arī Uldis Siliņš salīdzinoši mazajā lomā kā jaunais sīrietis ir spēcīgs. Gundaram Grasbergam pēdējā laikā dod tikai svēto lomas, bet jāatzīst, ka gandrīz neviens cits tādu cilvēkus nevar notēlot tik labi kā viņš. Vārdi, ko Grasbergs-Jānis Kristītājs izrunā, liek uzmesties zosādai, brīžiem sajūtot pārpasaulīgo elpu elpojam pie skausta. Operas nemitīgā klātbūtne netraucē, brīžiem tā liekas sinhrona ar darbībām, ko veica aktieri uz skatuves. Pateicoties operai, izrāde iegūst jaunu garīgo līmeni un dimensiju.

Šī pavisam noteikti ir redzēšanas vērta izrāde, kas, lai gan koncepcijas ziņā līdzinās Viestura Kairiša iepriekšējiem iestudējumiem, savā atmosfērā un būtībā nelīdzinās vēl nevienam citam, līdz šim redzētajam. Tā dod pārpausaulīgu redzējumu uz dzīves ritējumu, Dievu, mīlestību, apsēstību un kaisli.

Foto:Kristaps Kalns

‘’Process’’ Jaunajā Rīgas teātrī

 

No 2018.gada ir aizgājuši jau gandrīz divi mēneši. Mazliet neticas, vai ne? Šī teātra sezona līdz šim nav bijusi pārāk spēcīga un iespaidiem bagāta, tāpēc izrādes, kas liek vairāk padomāt un pat ‘’noliek’’ uz pauzītes, ir vēl jo lielāks ieguvums un vērtības. Un, lai gan ir pagājis mēnesis kopš ‘’Procesa’’ noskatīšanās, atziņas un sajūtas ir saglabājušās pārsteidzoši spilgtas.

Tā noteikti ir izrāde, kas vērtēta diezgan pretrunīgi, pat diezgan kritiski, bet vienaldzīgo ir maz un komentāros ir novērojumi atšķirīgi, bet pamatoti viedokļi. ‘’Procesu’’ var skatītītes Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē. Kafkas darbu neesmu lasījusi, bet pēc iestudējuma noskatīšanās izlasīju beigu monologu un epilogu, jo bija sajūta, ka tas ir atrisinājums visam sižetam, kas diemžēl izrādē mazliet ‘’izkūpēja’’(mācītāja runa). Ja izvēlas iet uz ‘’Procesu’,’ tad jārēķinās, ka teātrī tiks pavadīts viss vakars, jo izrāde ir gandrīz četras stundas gara. Mani tas netraucēja, jo bija liela interese skatīties, un atslābums bija vērojams tikai otrā cēliena otrā pusē. Tomēr piekrītu, ka ļoti prasās noīsināt, jo daudz kas ir lieks un pat nevajadzīgs. Dramaturga pieskāriens ļoti būtu noderējis, un izrāde ar to būtu tikai ieguvusi.

Pelēki ieturēta scenogrāfija ar vairāka izmēra lādītēm, kas attiecīgā brīdī kalpo par gultu, zārku, cilvēku parādīšanos, baznīcas altāri, ir precīzs birokrātijas pasaules atainojums. Arī vīri, kas ir ieradušies paziņot galvenajam Jozefam K.(Toms Veličko) par viņa procesa uzsākšanu, ir tērpti pretīgi pelēkā toņa uzvalkos, kā arī maskās, kas aizsedz viņu identitāti. Protams, tas ir mazliet negodīgs paņēmiens, jo tas atņem aktieriem jebkāda veida izpaušanās iespējas. Bet jāsaka, ka viņi ar to tiek godam galā. Realitātes un nerealitātes sajaukšanās kopā, cilvēku darba un pat personības dubultošanās, birokrātijas šausmas, kurās tik viegli jebkurš no mums var iekļūt- tās ir tēmas, kas būs gandrīz vienmēr aktuālas, kā arī šajā periodā, kurā dzīvojam, ir svarīgi to apzināties. Aktieri,kā vienmēr spoži savās lomās, lai gan vairāki personāži ir kā citu lomu prototipi. Piemēram, Ģirta Krūmiņa krusttēvs gan izskatā,gan izturēšanās ziņā ir līdzīgs lomai ‘’Oblomovā’’. Visatraktīvākie un kā izrādes naglas tieši kļūst jaunie aktieri. Aina, kad Jozefs K. kā vienu no pēdējiem glābiņiem apciemo mazliet dīvaino mākslinieku Titorelli, kļūst par vienu no humorīgākajām. Reinis Boters mākslienieku tēlo aizrautīgi, pārspīlēti(labā formā) un amizanti. Arī pārējās savas lomas Reinis attēlo spīdoši. Savukārt Anna Nele Āboliņa Lēnijas lomā ir noslēpumaini vibrējoša. Katrs viņas skatiens ir kā nolemtības un noteiktības pilns. Muzikālais noformējums ļoti labi paspilgtina darbības un palīdz saprast galvenā varoņa pārdzīvojumus, nesapratni un pat domu gājienu. Tomam Veličko ir tikusi pati grūtākā loma, jo viņa varonis ir ierauts visā procesā, bet tomēr viņam ir jāpaliek kā skatītajam no malas, neizpaužot pārlieku lielas emocijas. Labi ir izdevusies Jozefa K. attīstība. Ja pašā izrādes sākumā viņš tikai pasmīn par notiekošo un visu neuztver pārāk nopietni, tad laika gaitā viņš kļūst aizvien trauksmaināks, acu skatiens kļūst satraukts, kā arī satraukti un neapzināti sāk sist ar roku pirkstiem pa galdu, krēslu, knibināties. Un finālā jau K. ir sapratis savu neizbēgamo likteni. Nedrīkst nepieminēt Andra Keiša Advokātu, kurš tiek kontrolēts kā spēļmantiņa ar pults palīdzību.

‘’Process’’ man  bija viena no šīs sezonas gaidītākajām izrādēm, un noteikti neesmu vīlusies. Tā spēcīgā pēcgarša nepameta ilgāk par nedēļu. Galvā izrādi vairākkārt centos analizēt, un gandrīz katra saruna pie galda noveda pie šī darba. Teātra mājaslapā viens skatītājs bija uzrakstījis, ka visi šo iestudējumu nesapratīs, un es pilnīgi tam piekrītu. Ir vajadzīga iedziļināšanās, pacietība un prāts bez aizspriedumiem. Šī ir ļoti, ļoti vērtīga izrāde!

Pēdējo nedēļu notikumi

Brīdī, kad liekas, ka dzīvības uguntiņa izdzisīs pavisam, var notikt pavērsieni un tā atkal spēj pamazām iedegties. Apmēram šādi es jūtos, kad pēc trīs mēnešu pauzes esmu piesēdusies un sākusi rakstīt blogu. Dzīve rit savu gaitu jeb precīzāk,vāveres ritenis nebeidz griezties. Pēdējās nedēļas kultūras jomā ir bijušas kā braukšana pa nelīdzeniem lauku ceļiem. Bija periodi, kad nebija nevienas teātra izrādes. Tad ieslīgu ikdienas mazajā pelēcībā jeb centos īsināt laiku, aizejot uz kādu filmu. Un tad nāca dienas vai nedēļas nogales, kad bija vairākas teātra izrādes, pirmizrāde utt. Tāpēc laikam nav vērts rakstīt tikai par vienu konkrētu pasākumu. Piefiksēju tieši divus man svarīgākos un spilgtāk atmiņā palikušos.

Laikam jau novembra emocionālākā un sirdij tuvākā izrāde bija ‘’Harolds un Moda’’ Dailes teātrī. Sākumā nemaz nebiju plānojusi iet uz šo jauniestudējumu, jo nepiesaistīja aktieru ansamblis. Notika to maiņa, redzēju pirmās fotogrāfijas un sapratu, ka man noteikti ir jādodas uz mazo zāli un jāredz. Protams, režija pieklibo un ir jūtama neprofesionāla roka, bet man tas pēc ilgiem laikiem nebija būtiskākais. Man tas īsti nerūpēja, jo izrāde bija dzīva, galvenie aktieri Lilita Ozoliņa un Mārtiņš Upenieks tik labi izdzīvoja Harolda un Modas stāstu, pie tam, vakarā, kad skatījos, gaisā bija kas vibrējošs, vārdos neaprakstāms. Savu emocionālo devu biju saņēmusi un no teātra iznācu reizēm skumja un priecīga, jo kaut kāda dziļāka jēga atkal bija atgriezusies. Pievēru acis, ka otrā plāna lomas nebija izdevušās, brīžiem jūtami bija primitīvi paņēmieni, ainas mainījās kā seriālos.Izrādē, starp citu, labi saklausāmi arī izskan vairākas būtiskas dzīves atziņas. Ja nebūtu galveno lomu tēlotāji, izrāde visdrīzāk būtu neizdevusies un nebaudāma, jo Ozoliņa un Upenieks ‘’iznes’’ gan to, gan stāstu. Iestudējums bija  skumīgs un man atstāja labu,labu teātra pārdzīvojumu.

 

Uzlādējošākais un pārsteidzošākais pēdējā laikā bija LP(Laura Pergolizzi) koncerts Arēnā Rīga. Biļetes biju iegādājusies laicīgi un pirmo reizi tās pirku, zinot tikai dziedātajas vienu dziesmu, kas pie tam ir pēdējā gada populārākā ‘’Lost on you’’. Kaut kas iekšēji mani pamudināja tomēr nebaidīties un nopirkt biļetes. Pierunāju draudzeni un tā arī 7.decembrī devāmies, neko daudz negaidot, uz koncertu. Protams, pēdējā mēnesī centos klausīties vairākas LP dziesmas, lai koncertā tomēr nestāvētu kā jautājuma zīme. Vārdus daudzām dziesmām tomēr nezināju, bet tas noteikti nebija šķērslis. Pagāja laiks, kamēr ‘’iesildījos’’, bet māksliniece atbruņoja ar savu patieso prieku uzstāties un būt Rīgā, bija ļoti arī priecīga par kuplo klausītāju skaitu . Man ārkārtīgi patīk, ka mūsdienās tomēr vēl ir pietiekami daudz dziedātāji, kas izvēlas iet savu ceļu un nepakļauties brīžiem lētajai popindustrijai. LP ir savdabīga, pat unikāla balss. Viņas dziesmās ir sadzirdams pops, indie un pat roks. Un viņas firmas zīme ir arī svilpošana, kas ir dzirdama ļoti daudzās viņas dziesmās. Apbrīnu izraisa viņas viegli rotaļīgais veids izdziedāt nopietnas dziesmas. Un jāatzīst, ka Lauras balss pat ir spēcīgāka uz skatuves nekā ierakstos. Šī man bija pilnīgi jauna pieredze, ko ilgi neaizmirsīšu, kā arī esmu sev atklājusi jaunu mūzikas sfēru.

 

Decembris ir atnācis ar jaunām atklāsmēm, jaunām pieredzēm. Un tas vēl ir gada pēdējā mēneša sākums. Sajūta, ka tas vēl būs piedzīvojumiem pilns un noteikti neatstās vienaldzīgu. Lai tas mums ir iedvesmojošs, balts,enerģētiski pūkains un ļoti, ļoti skaists.

”Svinības” Dailes teātrī

Septembra pēdējo dienu noslēdzu ar Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Svinības’’.Uz izrādi devos kā balta lapa, jo neesmu redzējusi filmu, nebiju lasījusi gandrīz nevienu atsauksmi, un bija tikai maza nojausma, par ko ir stāsts, jo biļetes biju pirkusi ilgāku laiku iepriekš. Un patiešām – dažreiz ir labāk neko negaidīt un nesacerēties, jo tad prieks par labu iestudējumu ir dubulti tik liels.

Foto:Daina Geidmane

Izrāde sākas viegli un pat jautri. Ģimenes locekļi satiekas pēc vairāku gadu neredzēšanās. Ir aizspriedumi, sakrājušās dusmas, bet arī neizsakāms prieks redzēt vienam otru. Visi ir tikušies, lai nosvinētu sava tēva Helges 60.dzimšanas dienu. Precīzi un humorīgi attēloti Laura Dzelzīša Mikaēla un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mettes strīdi, ķīviņi. Laikam ejot, ierodas viesi, sākas svinības ar mūziku, vairākām uzkodām un, protams, ar uzrunām. Helge jau pirms svinību sākuma palūdz savam dēlam Kristianam teikt pirmo lielo uzrunu, ko viņš arī apsolās darīt. Un pienāk brīdis, kad Kristians sāk savu uzrunu, kuras laikā atklājas šausminoši vēstures rēgi par tēvu Helgi, kurš seksuāli izmantojis savus bērnus. Un pie galda ir klusums, cilvēki izliekas neko nedzirdam, pēc īsa brīža turpinās iesāktās sarunas. Kristians apiet ap galdu, viegli šokēts- vai patiešam neviens nav sapratis, nav dzirdējis??? Sākot ar šo ainu, var vilkt paralēles ar mūsdienu sabiedrību. Un nav svarīgi, kura valsts, tauta. Visa sabiedrība ir slima, aitu bars, kuri neko nesaka, izliekas, ka tādas patiesības neeksistē. Iesaku izlasīt pēc izrādes noskatīšanās interviju ar režisoru Aleksandru Morfovu. Vairākas lietas kļūst skaidrākas, un tas, ko viņš piemin par mūsdienām, ir skarbi, bet ļoti patiesi. Atgriežos pie izrādes. Pēc uzrunas Kristians ir skaidri apņēmies atklātībā tikt līdz galam un atklāt šausminošo patiesību. Viegli aizkustinošs ir apkalpojošā personāla klusais atbalsts Kristianam un patiesībai. Viņi arī izglābj Kristianu, kad paša ģimenes locekļi metas virsū. Cik divkosīgi un viegli ietekmējami ir cilvēki! Un nepietiek ar vienas patiesības nākšanu gaismā, meita Helēna ģimeni iepazīstina ar savu draudzeni Umaimu. Bez rasistiskiem jociņiem no ģimenes puses neiztikt. Tas, ko es nesapratu – kāpēc skatītājiem par to ir jāsmejas? Kas tur smieklīgs? Pēc tā var spriest, cik Latvijas sabiedrībai vēl jāaug un jāattīstās. Bet es arī nepiekrītu viedoklim(tas bija retais, ko biju izlasījusi pirms ‘’Svinībām’’), ka rasistiskie jociņi aizgāja par tālu. Jāņem vērā, ka filma, pēc kuras motīviem iestudēta izrāde, ir uzņemta 1998. gadā, kad arī Dānijā citas tautības cilvēki nebija tik pašsaprotami un dabiski kā šodien. Un arī ,ja izrādes darbība ir pārnesta uz mūsdienām, režisors darbību ir pielāgojis latviešu skatītajam, lai viņš var saprast.

Viesi, jau kārtīgi iesiluši, nakts laikā izlaiž savus dēmonus brīvē, kas tādā veidā viņiem ir arī svētīga attīrīšanās. Patiesība nakts beigās beidzot tiek atklāta. Uzskatu, ka izrāde ir  vairāk kā izdevusies. Var just, ka aktieriem patīk spēlēt savas lomas, jūtams kārtīgs, vienots komandas darbs. Vairāki ir atraduši jaunas nianses lomu izspēlē. Piemēram, Ģirts Ķesteris Helges lomā ir pārliecinošs un ar jaunām vēsmām. Šoreiz patika pilnīgi katrs aktieris. Domāju, ka arī ir pareizi, ka teātrī ir atgriezusies Rēzija Kalniņa. Un uz Artūru Skrastiņu Kristiana lomā bija bauda skatīties. Ļoti iederējās Aminatas Grietas Diarras dziedājums otrā cēliena beigu daļā. Viņas balss ieveda izrādi pasaules sajūtu līmenī. Esmu arī laikam no retajām, kurai patika izrādes beigas – katrs var uztvert citādi,un neviens arī nevar pateikt pareizo atbildi. Brokastu aina, kurā ģimene ir kopā un mierīgi brokasto, ir totāls pretstats trakajai naktij. Un vienmēr noslēgumam nav jābūt viennozīmīgam. Lai katrs skatītājs aizdomājas pats un izdomā, kā tad visam vajadzētu beigties. Man pēc izrādes nebija smaga vai nospiedoša sajūta. Radošajai komandai ir lieliski izdevies nobalansēt starp humoru, traģēdiju, paturot izskaņas noti cerīgu. Trīs stundas man bija ļoti vērtīgas, un skatījos ar neatslābstošu interesi. Dailes teātrim ir izdevies veiksmīgs sezonas sākums.

Foto:Daina Geidmane

”Emmijas laime” Valmieras drāmas teātrī

Savu 2017./2018.gada teātra sezonu iesāku ar Valmieras drāmas teātra viesizrādi ‘’Emmijas laime’’, kas Valmierā pašlaik ir populārākā un pieprasītākā izrāde. Man parasti ir svarīgi, ar ko es sāku sezonu, un, manuprāt, šī izrāde bija veiksmīgs starts.

Šī ir pirmā izrāde, par kuru man ir tik divējādi viedokļi un sajūtas. No vienas puses – to ir ļoti aizraujoši un interesanti skatīties. Tai ir apbrīnojams vieglums, un arī pēc noskatīšanās drīzāk ir pozitīvs garastāvoklis. Ainu nomaina aina, precīzi atainojot ikdienišķās darbības. Arī humoriņš ir veiksmīgs. No otras puses – man liekas neprecīzi izrādes pieteikumā teiktais, ka darbība ir pārcelta uz mūsdienu Berlīni. Daži sadzīves elementi ir gandrīz pareizi, piemēram, steidzīgais rīts pie metro, bet kopumā atmosfēra atstāj tālas pagātnes izjūtu. Varbūt dažiem Latvijas cilvēkiem tā ir jauna atklāsme, bet Vācijas un dažu citu Eiropas valstu situācija t.s.imigrantu jautājumā ir, maigi sakot, ļoti mainījusies.  Ne par velti šo sižetu( imigrants no Marokas un kāda 20 gadus vecāka vācu kundze iemīlas viens otrā) Fasbinders radīja 1974.gadā, kad cittautiešu ienākšana Eiropā vēl nebija tik izplatīta. Tagad tie cilvēki, par kuriem izrādē ir stāsts, jau sen ir iedzīvojušies un ir jau gandrīz kā savējie. Ir nācis klāt neiedomājami liels skaits viņu”konkurentu”. Un tagad tik miermīlīgi un saldi savstarpējās attiecības vairs neveidojas. Ir cita attieksme no abām pusēm. Tāpēc, skatoties izrādi, rodas sajūta, ka viss, par ko varoņi cīnās un pārdzīvo, ir savā veidā pagātne. Pie tam pašas beigas(kuras es gan neatklāšu) ir tik saldas un pozitīvas, ka pat gribas pasmīnēt, jo principā tas viss ir nereāli. Uzskatu, ka režisore Māra Ķimele tēmā varēja rakties dziļāk. Ir arī dažas nevajadzīgas ainas, kas sižeta darbībā neko nedod.

Iemesls, kāpēc man aizvien vairāk sāk patikt Valmieras teātris, ir – aktieri. Arī ‘’Emmijas laimē’’ var redzēt, ka aktieriem ļoti patīk izspēlēt savas gan mazākas, gan lielākas ainas/tipāžus. Kaut vai – kā ikreiz pasmaida Elīnas Vānes varone, kad ierauga Ali. Patika pilnīgi katrs aktieris,jo spēles prieks un pamatīgums, veidojot mizanscēnas, nemaz tik bieži nav redzams.

Iespējams, izrāde ir kā informācija un viela pārdomām pašlaik vēl mierīgā un neskartā saliņā – Latvijā. Un lai jau šis bloga ieraksts beidzas uz pozitīvas nots, un, tāpat kā izrādē, iedzersim glāzi burbuļojoša dzēriena uz Emmijas laimi.

2016./2017.gada sezona teātrī

Sezona ir gandrīz galā, un vasara klauvē jau pie durvīm. Kā katru gadu esmu apkopojusi manas mīļākās izrādes un aktierus. Esmu priecīga, ka šogad esmu redzējusi vairākas Rīgas Krievu teātra izrādes. Jāatzīst, ka jaunākos veikumus(‘’Karalis Līrs’’) neesmu vēl redzējusi, jo gaidu, kad lielajā zālē parādīsies titri. Liepājas teātrī arī nebiju, uz sezonas noslēgumu biju beidzot arī Valmieras drāmas teātrī. Un Rīgas teātrus centos apmeklēt pēc iespējas biežāk. Sezona ir bijusi ar saviem kāpumiem un kritumiem, bet kopumā tā bija ļoti interesanta, daudzveidīga un mazliet citāda kā iepriekšējās sezonas. Ir parādījušies jauni talanti gan režijas, gan aktieru jomā.

Gada lielās formas izrādes:

‘’Bannija Manro nāve’’ Dailes teātrī ir mana vismīļākā šīs sezonas izrāde. Iepriekš vēl paspēju izlasīt romānu, bet izrāde bija pat vēl spēcīgāka. Kopš pirmizrādes esmu jau to noskatījusies divas reizes. Mani iestudējumā uzrunāja pilnīgi viss- aktieru sastāvs, scenogrāfija, video, mūzika(fantastiskā RYGA).

‘’Muiža kaņepēs’’ Valmieras Drāmas teātrī manām šīs sezonas izrādēm pievienojās pēkšņi un negaidīti. Biju devusies uz viesizrādi Rīgā, un tā tik ļoti atvēra manu sirdi, ka vēl joprojām nespēju aizmirst tās sajūtas. Smaids, mīļums, gaiša un pozitīva dvēsele mani pavadīja vēl atlikušo nedēļu.

‘’Krietnais cilvēks no Sečuānas’’ Rīgas Krievu drāmas teātrī mani jau aizķēra no pirmajām minūtēm. Lai gan neesmu lielākā Elmāra Seņkova darbu cienītāja, šī izrāde ļoti pārsteidza ar savu aktualitāti, fantastisko aktieru saliedējumu un daudz pārdomām. Izrāde, ko gribēšu redzēt vēlreiz.

‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Valmieras drāmas teātrī mani jau ieintriģēja kopš tās iestudēšanas paziņojuma. Jutu, ka tas būs veiksmīgs iestudējums, un nekļūdījos. Izrāde mijas ar smiekliem un humoru, kritiku par sabiedrību un atklājumi, kas piemeklē tikai, kad esi dzēris. Tērpi fantastiski papildināja katru lugas varoni, arī tā nemitīgā vārtīšanās pa dubļiem un mērcēšanās likās būtiska un svarīga. Šī ir patiešām sasodīti spēcīga izrāde! Jā, un jautājums, kāda būtu sabiedrība bez meliem…

‘’Karmena’’ Dailes teātrī manī pamodināja sen neizjustas emocijas un pārdzīvojumus. Nepilnās divas stundas elpoju un dzīvoju līdz ar galvenajiem varoņiem un negribēju šķirties no izrādes vēl ilgi pēc tam.

‘’Mīlēt’’ Rīgas Krievu drāmas teātrī ir klasisks iestudējums ar savām kaislībām un pārdzīvojumiem. Lai gan tā ir izrāde, kuras sīkumiem gan varētu piesieties, tā beigu beigās mani arī aizkustināja, lika uz dzīvi paskatīties mazliet citādām acīm un ir spēcīgi iespiedusies atmiņā.

Mazās formas izrādes:

‘’Zilā’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē bija sezonas laikam vislielākais pārsteigums. Ir sajūta, ka es to būtu skatījusies pirms dažām dienām, jo emocijas ir vēl ļoti stipri saglabājušās. Jaunais režisors Toms Treinis ir ārkārtīgi daudzsološs un talantīgs režisors, kurš ir spējīgs iestudēt ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem un uzburt veselu pasauli. Apbrīnoju!

‘’Melot(?)!’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Ar šo monoizrādi uz skatuves atgriežas Kaspars Zvīgulis, kuru agrāk nebiju redzējusi. Manuprāt, šī ir ļoti veiksmīga atgriešanās! Monoizrādes nav mans mīļākais žanrs, jo uzskatu, ka vienam cilvēkam ir ļoti grūti noturēt uzmanību un būt daudzveidīgam. Kaspars Zvīgulis man pierādīja pilnīgi pretējo- laiks aizskrēja nemanot, un interese noturējās visu izrādes laiku.

‘’Brutāls un dēls’’ Dailes teātra Kamerzālē. Sākumā pat nebiju domājusi redzēt šo izrādi, bet tā nu sakrita, ka tomēr aizgāju, un tas bija tā vērts! Caur smiekliem uz nopietno- šis stils man teātrī visvairāk patīk.

 

‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir no tām izrādēm, kas kritiķiem un arī citiem ne pārāk patika, bet man izrāde vairāk nekā patika. Tā man lika gandrīz kā sastingušai nosēdēt divas stundas karstā telpā.

‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Dailes teātra Mazajā zālē. Pavasarī man bija izdevies pabūt Londonā, kur nopirku šo lugu orģinālvalodā un līdz maijam izlasīju. Man jau bija izveidojušies priekšstati, kādiem būtu jābūt galveno varoņu atveidotājiem. DT iestudējums ir precīzs, spēcīgs, ļoti profesionāli iestudēts. Šī luga ir piņķerīga, un dziļi iestudēt to nemaz nav viegli. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei tas ir izdevies.

Izrādes, kas nepatika, nepārliecināja:’’Uzvarēt var tikai viens’’ Dailes teātrī, ‘’Trīne’’ Nacionālajā teātrī.

Labākie aktieri:

Artūrs Skrastiņš ‘’Bannija Manro nāve’’ Bannija loma un ‘’Karmena’’ Hosē loma. Spēcīgs un pārliecinošs.

Kaspars Zvīgulis ‘’Melot(?)!’’ Aktiera loma un ‘’Tuvā pilsēta’’ Bila loma. Radījis prātā paliekošus personāžus.

Maksims Busels ‘’Krietnais cilvēks no Sečuānas’’, ‘’Mīlēt’’,’’Mēdeja’’. Jauns, talantīgs, ar milzīgu enerģiju. Arī no tiem aktieriem, kuri, atrodoties uz skatuves, pievelk uzmanību, uz tās tikai stāvot.

Mārtiņš Meiers ‘’Muiža kaņepēs’’ Aksjušas loma, ‘’Pazudušais dēls’’ Mikus loma un ‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Gabriela loma. Lai gan agrāk arī viņu biju redzējusi dažās lomās un zināju par viņa popularitāti, sev kā vienu no favorītiem atklāju, skatoties ‘’Muiža kaņepēs’’.

Vilis Daudziņš ‘’Pakļaušanās’’ un ‘’Ciniķi’’. Bezgala,ārpus rāmjiem talantīgs, un vienmēr apbrīnoju viņa spēju atcerēties tādus teksta blāķus!

Jaunie aktieri Kārlis Reijers ‘’Zilā’’ Jura lomā un Niklāvs Kurpnieks ‘’Brutāls un dēls’’ Liama lomā. Pārliecinoši, talantīgi un ar lielu nākotni!

Ilze Ķuzule-Skrastiņa ‘’Karmena’’ Karmenas lomā ir atradusi lomas dziļāko būtību un organiski izspēlē nebūt vieglo Karmenas dzīvesstāstu.

Ieva Segliņa ‘’Mīlēt’’ un ‘’Bannija Manro nāve’’ Lībijas lomā. Abās lomās atradusi jaunas nianses, kas pierāda, ka viņa var būt tik daudzveidīga!

Jaunā aktrise Elīna Dambe ‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Prostitūtas Rozes lomā. Dažās studentu izrādēs Elīna mani līdz šim nebija pārliecinājusi, un nekas neliecināja, ka tas varētu mainīties. Bet, redzot viņu Valmierā, sapratu, ka tā ir viņas īstā vieta, kur viņu noteikti sagaida skaistas lomas un laba nākotne. Pārliecināja!

Beidzoties sezonai, vienmēr sākumā  ir maza tukšuma izjūta, bet visiem vajag atpūsties un sakrāt spēkus jaunam posmam. Un daudzi jauni aktieri ir iekarojuši manu sirdi. Nenoliegšu -patīk man Latvijas teātris…