‘’Process’’ Jaunajā Rīgas teātrī

 

No 2018.gada ir aizgājuši jau gandrīz divi mēneši. Mazliet neticas, vai ne? Šī teātra sezona līdz šim nav bijusi pārāk spēcīga un iespaidiem bagāta, tāpēc izrādes, kas liek vairāk padomāt un pat ‘’noliek’’ uz pauzītes, ir vēl jo lielāks ieguvums un vērtības. Un, lai gan ir pagājis mēnesis kopš ‘’Procesa’’ noskatīšanās, atziņas un sajūtas ir saglabājušās pārsteidzoši spilgtas.

Tā noteikti ir izrāde, kas vērtēta diezgan pretrunīgi, pat diezgan kritiski, bet vienaldzīgo ir maz un komentāros ir novērojumi atšķirīgi, bet pamatoti viedokļi. ‘’Procesu’’ var skatītītes Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē. Kafkas darbu neesmu lasījusi, bet pēc iestudējuma noskatīšanās izlasīju beigu monologu un epilogu, jo bija sajūta, ka tas ir atrisinājums visam sižetam, kas diemžēl izrādē mazliet ‘’izkūpēja’’(mācītāja runa). Ja izvēlas iet uz ‘’Procesu’,’ tad jārēķinās, ka teātrī tiks pavadīts viss vakars, jo izrāde ir gandrīz četras stundas gara. Mani tas netraucēja, jo bija liela interese skatīties, un atslābums bija vērojams tikai otrā cēliena otrā pusē. Tomēr piekrītu, ka ļoti prasās noīsināt, jo daudz kas ir lieks un pat nevajadzīgs. Dramaturga pieskāriens ļoti būtu noderējis, un izrāde ar to būtu tikai ieguvusi.

26903829_1949540231727245_4387166534547609495_n

Pelēki ieturēta scenogrāfija ar vairāka izmēra lādītēm, kas attiecīgā brīdī kalpo par gultu, zārku, cilvēku parādīšanos, baznīcas altāri, ir precīzs birokrātijas pasaules atainojums. Arī vīri, kas ir ieradušies paziņot galvenajam Jozefam K.(Toms Veličko) par viņa procesa uzsākšanu, ir tērpti pretīgi pelēkā toņa uzvalkos, kā arī maskās, kas aizsedz viņu identitāti. Protams, tas ir mazliet negodīgs paņēmiens, jo tas atņem aktieriem jebkāda veida izpaušanās iespējas. Bet jāsaka, ka viņi ar to tiek godam galā. Realitātes un nerealitātes sajaukšanās kopā, cilvēku darba un pat personības dubultošanās, birokrātijas šausmas, kurās tik viegli jebkurš no mums var iekļūt- tās ir tēmas, kas būs gandrīz vienmēr aktuālas, kā arī šajā periodā, kurā dzīvojam, ir svarīgi to apzināties. Aktieri,kā vienmēr spoži savās lomās, lai gan vairāki personāži ir kā citu lomu prototipi. Piemēram, Ģirta Krūmiņa krusttēvs gan izskatā,gan izturēšanās ziņā ir līdzīgs lomai ‘’Oblomovā’’. Visatraktīvākie un kā izrādes naglas tieši kļūst jaunie aktieri. Aina, kad Jozefs K. kā vienu no pēdējiem glābiņiem apciemo mazliet dīvaino mākslinieku Titorelli, kļūst par vienu no humorīgākajām. Reinis Boters mākslienieku tēlo aizrautīgi, pārspīlēti(labā formā) un amizanti. Arī pārējās savas lomas Reinis attēlo spīdoši. Savukārt Anna Nele Āboliņa Lēnijas lomā ir noslēpumaini vibrējoša. Katrs viņas skatiens ir kā nolemtības un noteiktības pilns. Muzikālais noformējums ļoti labi paspilgtina darbības un palīdz saprast galvenā varoņa pārdzīvojumus, nesapratni un pat domu gājienu. Tomam Veličko ir tikusi pati grūtākā loma, jo viņa varonis ir ierauts visā procesā, bet tomēr viņam ir jāpaliek kā skatītajam no malas, neizpaužot pārlieku lielas emocijas. Labi ir izdevusies Jozefa K. attīstība. Ja pašā izrādes sākumā viņš tikai pasmīn par notiekošo un visu neuztver pārāk nopietni, tad laika gaitā viņš kļūst aizvien trauksmaināks, acu skatiens kļūst satraukts, kā arī satraukti un neapzināti sāk sist ar roku pirkstiem pa galdu, krēslu, knibināties. Un finālā jau K. ir sapratis savu neizbēgamo likteni. Nedrīkst nepieminēt Andra Keiša Advokātu, kurš tiek kontrolēts kā spēļmantiņa ar pults palīdzību.

‘’Process’’ man  bija viena no šīs sezonas gaidītākajām izrādēm, un noteikti neesmu vīlusies. Tā spēcīgā pēcgarša nepameta ilgāk par nedēļu. Galvā izrādi vairākkārt centos analizēt, un gandrīz katra saruna pie galda noveda pie šī darba. Teātra mājaslapā viens skatītājs bija uzrakstījis, ka visi šo iestudējumu nesapratīs, un es pilnīgi tam piekrītu. Ir vajadzīga iedziļināšanās, pacietība un prāts bez aizspriedumiem. Šī ir ļoti, ļoti vērtīga izrāde!

26730972_1949540368393898_8423480898202373852_n

Advertisements

Pēdējo nedēļu notikumi

Brīdī, kad liekas, ka dzīvības uguntiņa izdzisīs pavisam, var notikt pavērsieni un tā atkal spēj pamazām iedegties. Apmēram šādi es jūtos, kad pēc trīs mēnešu pauzes esmu piesēdusies un sākusi rakstīt blogu. Dzīve rit savu gaitu jeb precīzāk,vāveres ritenis nebeidz griezties. Pēdējās nedēļas kultūras jomā ir bijušas kā braukšana pa nelīdzeniem lauku ceļiem. Bija periodi, kad nebija nevienas teātra izrādes. Tad ieslīgu ikdienas mazajā pelēcībā jeb centos īsināt laiku, aizejot uz kādu filmu. Un tad nāca dienas vai nedēļas nogales, kad bija vairākas teātra izrādes, pirmizrāde utt. Tāpēc laikam nav vērts rakstīt tikai par vienu konkrētu pasākumu. Piefiksēju tieši divus man svarīgākos un spilgtāk atmiņā palikušos.

IMG_9859-fDeinats

Laikam jau novembra emocionālākā un sirdij tuvākā izrāde bija ‘’Harolds un Moda’’ Dailes teātrī. Sākumā nemaz nebiju plānojusi iet uz šo jauniestudējumu, jo nepiesaistīja aktieru ansamblis. Notika to maiņa, redzēju pirmās fotogrāfijas un sapratu, ka man noteikti ir jādodas uz mazo zāli un jāredz. Protams, režija pieklibo un ir jūtama neprofesionāla roka, bet man tas pēc ilgiem laikiem nebija būtiskākais. Man tas īsti nerūpēja, jo izrāde bija dzīva, galvenie aktieri Lilita Ozoliņa un Mārtiņš Upenieks tik labi izdzīvoja Harolda un Modas stāstu, pie tam, vakarā, kad skatījos, gaisā bija kas vibrējošs, vārdos neaprakstāms. Savu emocionālo devu biju saņēmusi un no teātra iznācu reizēm skumja un priecīga, jo kaut kāda dziļāka jēga atkal bija atgriezusies. Pievēru acis, ka otrā plāna lomas nebija izdevušās, brīžiem jūtami bija primitīvi paņēmieni, ainas mainījās kā seriālos.Izrādē, starp citu, labi saklausāmi arī izskan vairākas būtiskas dzīves atziņas. Ja nebūtu galveno lomu tēlotāji, izrāde visdrīzāk būtu neizdevusies un nebaudāma, jo Ozoliņa un Upenieks ‘’iznes’’ gan to, gan stāstu. Iestudējums bija  skumīgs un man atstāja labu,labu teātra pārdzīvojumu.

0163fa4af48dd70d0b9fee3dd9057e49e684481853

 

Uzlādējošākais un pārsteidzošākais pēdējā laikā bija LP(Laura Pergolizzi) koncerts Arēnā Rīga. Biļetes biju iegādājusies laicīgi un pirmo reizi tās pirku, zinot tikai dziedātajas vienu dziesmu, kas pie tam ir pēdējā gada populārākā ‘’Lost on you’’. Kaut kas iekšēji mani pamudināja tomēr nebaidīties un nopirkt biļetes. Pierunāju draudzeni un tā arī 7.decembrī devāmies, neko daudz negaidot, uz koncertu. Protams, pēdējā mēnesī centos klausīties vairākas LP dziesmas, lai koncertā tomēr nestāvētu kā jautājuma zīme. Vārdus daudzām dziesmām tomēr nezināju, bet tas noteikti nebija šķērslis. Pagāja laiks, kamēr ‘’iesildījos’’, bet māksliniece atbruņoja ar savu patieso prieku uzstāties un būt Rīgā, bija ļoti arī priecīga par kuplo klausītāju skaitu . Man ārkārtīgi patīk, ka mūsdienās tomēr vēl ir pietiekami daudz dziedātāji, kas izvēlas iet savu ceļu un nepakļauties brīžiem lētajai popindustrijai. LP ir savdabīga, pat unikāla balss. Viņas dziesmās ir sadzirdams pops, indie un pat roks. Un viņas firmas zīme ir arī svilpošana, kas ir dzirdama ļoti daudzās viņas dziesmās. Apbrīnu izraisa viņas viegli rotaļīgais veids izdziedāt nopietnas dziesmas. Un jāatzīst, ka Lauras balss pat ir spēcīgāka uz skatuves nekā ierakstos. Šī man bija pilnīgi jauna pieredze, ko ilgi neaizmirsīšu, kā arī esmu sev atklājusi jaunu mūzikas sfēru.

 

Decembris ir atnācis ar jaunām atklāsmēm, jaunām pieredzēm. Un tas vēl ir gada pēdējā mēneša sākums. Sajūta, ka tas vēl būs piedzīvojumiem pilns un noteikti neatstās vienaldzīgu. Lai tas mums ir iedvesmojošs, balts,enerģētiski pūkains un ļoti, ļoti skaists.

”Svinības” Dailes teātrī

Septembra pēdējo dienu noslēdzu ar Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Svinības’’.Uz izrādi devos kā balta lapa, jo neesmu redzējusi filmu, nebiju lasījusi gandrīz nevienu atsauksmi, un bija tikai maza nojausma, par ko ir stāsts, jo biļetes biju pirkusi ilgāku laiku iepriekš. Un patiešām – dažreiz ir labāk neko negaidīt un nesacerēties, jo tad prieks par labu iestudējumu ir dubulti tik liels.

DSC_5780Foto:Daina Geidmane

Izrāde sākas viegli un pat jautri. Ģimenes locekļi satiekas pēc vairāku gadu neredzēšanās. Ir aizspriedumi, sakrājušās dusmas, bet arī neizsakāms prieks redzēt vienam otru. Visi ir tikušies, lai nosvinētu sava tēva Helges 60.dzimšanas dienu. Precīzi un humorīgi attēloti Laura Dzelzīša Mikaēla un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mettes strīdi, ķīviņi. Laikam ejot, ierodas viesi, sākas svinības ar mūziku, vairākām uzkodām un, protams, ar uzrunām. Helge jau pirms svinību sākuma palūdz savam dēlam Kristianam teikt pirmo lielo uzrunu, ko viņš arī apsolās darīt. Un pienāk brīdis, kad Kristians sāk savu uzrunu, kuras laikā atklājas šausminoši vēstures rēgi par tēvu Helgi, kurš seksuāli izmantojis savus bērnus. Un pie galda ir klusums, cilvēki izliekas neko nedzirdam, pēc īsa brīža turpinās iesāktās sarunas. Kristians apiet ap galdu, viegli šokēts- vai patiešam neviens nav sapratis, nav dzirdējis??? Sākot ar šo ainu, var vilkt paralēles ar mūsdienu sabiedrību. Un nav svarīgi, kura valsts, tauta. Visa sabiedrība ir slima, aitu bars, kuri neko nesaka, izliekas, ka tādas patiesības neeksistē. Iesaku izlasīt pēc izrādes noskatīšanās interviju ar režisoru Aleksandru Morfovu. Vairākas lietas kļūst skaidrākas, un tas, ko viņš piemin par mūsdienām, ir skarbi, bet ļoti patiesi. Atgriežos pie izrādes. Pēc uzrunas Kristians ir skaidri apņēmies atklātībā tikt līdz galam un atklāt šausminošo patiesību. Viegli aizkustinošs ir apkalpojošā personāla klusais atbalsts Kristianam un patiesībai. Viņi arī izglābj Kristianu, kad paša ģimenes locekļi metas virsū. Cik divkosīgi un viegli ietekmējami ir cilvēki! Un nepietiek ar vienas patiesības nākšanu gaismā, meita Helēna ģimeni iepazīstina ar savu draudzeni Umaimu. Bez rasistiskiem jociņiem no ģimenes puses neiztikt. Tas, ko es nesapratu – kāpēc skatītājiem par to ir jāsmejas? Kas tur smieklīgs? Pēc tā var spriest, cik Latvijas sabiedrībai vēl jāaug un jāattīstās. Bet es arī nepiekrītu viedoklim(tas bija retais, ko biju izlasījusi pirms ‘’Svinībām’’), ka rasistiskie jociņi aizgāja par tālu. Jāņem vērā, ka filma, pēc kuras motīviem iestudēta izrāde, ir uzņemta 1998. gadā, kad arī Dānijā citas tautības cilvēki nebija tik pašsaprotami un dabiski kā šodien. Un arī ,ja izrādes darbība ir pārnesta uz mūsdienām, režisors darbību ir pielāgojis latviešu skatītajam, lai viņš var saprast.

Viesi, jau kārtīgi iesiluši, nakts laikā izlaiž savus dēmonus brīvē, kas tādā veidā viņiem ir arī svētīga attīrīšanās. Patiesība nakts beigās beidzot tiek atklāta. Uzskatu, ka izrāde ir  vairāk kā izdevusies. Var just, ka aktieriem patīk spēlēt savas lomas, jūtams kārtīgs, vienots komandas darbs. Vairāki ir atraduši jaunas nianses lomu izspēlē. Piemēram, Ģirts Ķesteris Helges lomā ir pārliecinošs un ar jaunām vēsmām. Šoreiz patika pilnīgi katrs aktieris. Domāju, ka arī ir pareizi, ka teātrī ir atgriezusies Rēzija Kalniņa. Un uz Artūru Skrastiņu Kristiana lomā bija bauda skatīties. Ļoti iederējās Aminatas Grietas Diarras dziedājums otrā cēliena beigu daļā. Viņas balss ieveda izrādi pasaules sajūtu līmenī. Esmu arī laikam no retajām, kurai patika izrādes beigas – katrs var uztvert citādi,un neviens arī nevar pateikt pareizo atbildi. Brokastu aina, kurā ģimene ir kopā un mierīgi brokasto, ir totāls pretstats trakajai naktij. Un vienmēr noslēgumam nav jābūt viennozīmīgam. Lai katrs skatītājs aizdomājas pats un izdomā, kā tad visam vajadzētu beigties. Man pēc izrādes nebija smaga vai nospiedoša sajūta. Radošajai komandai ir lieliski izdevies nobalansēt starp humoru, traģēdiju, paturot izskaņas noti cerīgu. Trīs stundas man bija ļoti vērtīgas, un skatījos ar neatslābstošu interesi. Dailes teātrim ir izdevies veiksmīgs sezonas sākums.

DSC_6701Foto:Daina Geidmane

”Emmijas laime” Valmieras drāmas teātrī

Savu 2017./2018.gada teātra sezonu iesāku ar Valmieras drāmas teātra viesizrādi ‘’Emmijas laime’’, kas Valmierā pašlaik ir populārākā un pieprasītākā izrāde. Man parasti ir svarīgi, ar ko es sāku sezonu, un, manuprāt, šī izrāde bija veiksmīgs starts.

Šī ir pirmā izrāde, par kuru man ir tik divējādi viedokļi un sajūtas. No vienas puses – to ir ļoti aizraujoši un interesanti skatīties. Tai ir apbrīnojams vieglums, un arī pēc noskatīšanās drīzāk ir pozitīvs garastāvoklis. Ainu nomaina aina, precīzi atainojot ikdienišķās darbības. Arī humoriņš ir veiksmīgs. No otras puses – man liekas neprecīzi izrādes pieteikumā teiktais, ka darbība ir pārcelta uz mūsdienu Berlīni. Daži sadzīves elementi ir gandrīz pareizi, piemēram, steidzīgais rīts pie metro, bet kopumā atmosfēra atstāj tālas pagātnes izjūtu. Varbūt dažiem Latvijas cilvēkiem tā ir jauna atklāsme, bet Vācijas un dažu citu Eiropas valstu situācija t.s.imigrantu jautājumā ir, maigi sakot, ļoti mainījusies.  Ne par velti šo sižetu( imigrants no Marokas un kāda 20 gadus vecāka vācu kundze iemīlas viens otrā) Fasbinders radīja 1974.gadā, kad cittautiešu ienākšana Eiropā vēl nebija tik izplatīta. Tagad tie cilvēki, par kuriem izrādē ir stāsts, jau sen ir iedzīvojušies un ir jau gandrīz kā savējie. Ir nācis klāt neiedomājami liels skaits viņu”konkurentu”. Un tagad tik miermīlīgi un saldi savstarpējās attiecības vairs neveidojas. Ir cita attieksme no abām pusēm. Tāpēc, skatoties izrādi, rodas sajūta, ka viss, par ko varoņi cīnās un pārdzīvo, ir savā veidā pagātne. Pie tam pašas beigas(kuras es gan neatklāšu) ir tik saldas un pozitīvas, ka pat gribas pasmīnēt, jo principā tas viss ir nereāli. Uzskatu, ka režisore Māra Ķimele tēmā varēja rakties dziļāk. Ir arī dažas nevajadzīgas ainas, kas sižeta darbībā neko nedod.

s1_19259

Iemesls, kāpēc man aizvien vairāk sāk patikt Valmieras teātris, ir – aktieri. Arī ‘’Emmijas laimē’’ var redzēt, ka aktieriem ļoti patīk izspēlēt savas gan mazākas, gan lielākas ainas/tipāžus. Kaut vai – kā ikreiz pasmaida Elīnas Vānes varone, kad ierauga Ali. Patika pilnīgi katrs aktieris,jo spēles prieks un pamatīgums, veidojot mizanscēnas, nemaz tik bieži nav redzams.

Iespējams, izrāde ir kā informācija un viela pārdomām pašlaik vēl mierīgā un neskartā saliņā – Latvijā. Un lai jau šis bloga ieraksts beidzas uz pozitīvas nots, un, tāpat kā izrādē, iedzersim glāzi burbuļojoša dzēriena uz Emmijas laimi.

foto_Markovskis-6480

2016./2017.gada sezona teātrī

Sezona ir gandrīz galā, un vasara klauvē jau pie durvīm. Kā katru gadu esmu apkopojusi manas mīļākās izrādes un aktierus. Esmu priecīga, ka šogad esmu redzējusi vairākas Rīgas Krievu teātra izrādes. Jāatzīst, ka jaunākos veikumus(‘’Karalis Līrs’’) neesmu vēl redzējusi, jo gaidu, kad lielajā zālē parādīsies titri. Liepājas teātrī arī nebiju, uz sezonas noslēgumu biju beidzot arī Valmieras drāmas teātrī. Un Rīgas teātrus centos apmeklēt pēc iespējas biežāk. Sezona ir bijusi ar saviem kāpumiem un kritumiem, bet kopumā tā bija ļoti interesanta, daudzveidīga un mazliet citāda kā iepriekšējās sezonas. Ir parādījušies jauni talanti gan režijas, gan aktieru jomā.

Gada lielās formas izrādes:

‘’Bannija Manro nāve’’ Dailes teātrī ir mana vismīļākā šīs sezonas izrāde. Iepriekš vēl paspēju izlasīt romānu, bet izrāde bija pat vēl spēcīgāka. Kopš pirmizrādes esmu jau to noskatījusies divas reizes. Mani iestudējumā uzrunāja pilnīgi viss- aktieru sastāvs, scenogrāfija, video, mūzika(fantastiskā RYGA).

Bannija_Manro_nave-Janaitis-7288

‘’Muiža kaņepēs’’ Valmieras Drāmas teātrī manām šīs sezonas izrādēm pievienojās pēkšņi un negaidīti. Biju devusies uz viesizrādi Rīgā, un tā tik ļoti atvēra manu sirdi, ka vēl joprojām nespēju aizmirst tās sajūtas. Smaids, mīļums, gaiša un pozitīva dvēsele mani pavadīja vēl atlikušo nedēļu.

DSC07619

‘’Krietnais cilvēks no Sečuānas’’ Rīgas Krievu drāmas teātrī mani jau aizķēra no pirmajām minūtēm. Lai gan neesmu lielākā Elmāra Seņkova darbu cienītāja, šī izrāde ļoti pārsteidza ar savu aktualitāti, fantastisko aktieru saliedējumu un daudz pārdomām. Izrāde, ko gribēšu redzēt vēlreiz.

p1860178-xl_1

‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Valmieras drāmas teātrī mani jau ieintriģēja kopš tās iestudēšanas paziņojuma. Jutu, ka tas būs veiksmīgs iestudējums, un nekļūdījos. Izrāde mijas ar smiekliem un humoru, kritiku par sabiedrību un atklājumi, kas piemeklē tikai, kad esi dzēris. Tērpi fantastiski papildināja katru lugas varoni, arī tā nemitīgā vārtīšanās pa dubļiem un mērcēšanās likās būtiska un svarīga. Šī ir patiešām sasodīti spēcīga izrāde! Jā, un jautājums, kāda būtu sabiedrība bez meliem…

foto_Markovskis-3608

‘’Karmena’’ Dailes teātrī manī pamodināja sen neizjustas emocijas un pārdzīvojumus. Nepilnās divas stundas elpoju un dzīvoju līdz ar galvenajiem varoņiem un negribēju šķirties no izrādes vēl ilgi pēc tam.

DSC04557

‘’Mīlēt’’ Rīgas Krievu drāmas teātrī ir klasisks iestudējums ar savām kaislībām un pārdzīvojumiem. Lai gan tā ir izrāde, kuras sīkumiem gan varētu piesieties, tā beigu beigās mani arī aizkustināja, lika uz dzīvi paskatīties mazliet citādām acīm un ir spēcīgi iespiedusies atmiņā.

58119e93-1

Mazās formas izrādes:

‘’Zilā’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē bija sezonas laikam vislielākais pārsteigums. Ir sajūta, ka es to būtu skatījusies pirms dažām dienām, jo emocijas ir vēl ļoti stipri saglabājušās. Jaunais režisors Toms Treinis ir ārkārtīgi daudzsološs un talantīgs režisors, kurš ir spējīgs iestudēt ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem un uzburt veselu pasauli. Apbrīnoju!

mg_nt_zila1_19

‘’Melot(?)!’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Ar šo monoizrādi uz skatuves atgriežas Kaspars Zvīgulis, kuru agrāk nebiju redzējusi. Manuprāt, šī ir ļoti veiksmīga atgriešanās! Monoizrādes nav mans mīļākais žanrs, jo uzskatu, ka vienam cilvēkam ir ļoti grūti noturēt uzmanību un būt daudzveidīgam. Kaspars Zvīgulis man pierādīja pilnīgi pretējo- laiks aizskrēja nemanot, un interese noturējās visu izrādes laiku.

melis-29_-_copy

‘’Brutāls un dēls’’ Dailes teātra Kamerzālē. Sākumā pat nebiju domājusi redzēt šo izrādi, bet tā nu sakrita, ka tomēr aizgāju, un tas bija tā vērts! Caur smiekliem uz nopietno- šis stils man teātrī visvairāk patīk.

DSC_0125

 

‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir no tām izrādēm, kas kritiķiem un arī citiem ne pārāk patika, bet man izrāde vairāk nekā patika. Tā man lika gandrīz kā sastingušai nosēdēt divas stundas karstā telpā.

lidojosais-travolta-nacionalaja-teatri-48561331

‘’Kaķis uz nokaitēta skārda jumta’’ Dailes teātra Mazajā zālē. Pavasarī man bija izdevies pabūt Londonā, kur nopirku šo lugu orģinālvalodā un līdz maijam izlasīju. Man jau bija izveidojušies priekšstati, kādiem būtu jābūt galveno varoņu atveidotājiem. DT iestudējums ir precīzs, spēcīgs, ļoti profesionāli iestudēts. Šī luga ir piņķerīga, un dziļi iestudēt to nemaz nav viegli. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei tas ir izdevies.

DSC_4218

Izrādes, kas nepatika, nepārliecināja:’’Uzvarēt var tikai viens’’ Dailes teātrī, ‘’Trīne’’ Nacionālajā teātrī.

Labākie aktieri:

Artūrs Skrastiņš ‘’Bannija Manro nāve’’ Bannija loma un ‘’Karmena’’ Hosē loma. Spēcīgs un pārliecinošs.

Kaspars Zvīgulis ‘’Melot(?)!’’ Aktiera loma un ‘’Tuvā pilsēta’’ Bila loma. Radījis prātā paliekošus personāžus.

Maksims Busels ‘’Krietnais cilvēks no Sečuānas’’, ‘’Mīlēt’’,’’Mēdeja’’. Jauns, talantīgs, ar milzīgu enerģiju. Arī no tiem aktieriem, kuri, atrodoties uz skatuves, pievelk uzmanību, uz tās tikai stāvot.

Mārtiņš Meiers ‘’Muiža kaņepēs’’ Aksjušas loma, ‘’Pazudušais dēls’’ Mikus loma un ‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Gabriela loma. Lai gan agrāk arī viņu biju redzējusi dažās lomās un zināju par viņa popularitāti, sev kā vienu no favorītiem atklāju, skatoties ‘’Muiža kaņepēs’’.

Vilis Daudziņš ‘’Pakļaušanās’’ un ‘’Ciniķi’’. Bezgala,ārpus rāmjiem talantīgs, un vienmēr apbrīnoju viņa spēju atcerēties tādus teksta blāķus!

Jaunie aktieri Kārlis Reijers ‘’Zilā’’ Jura lomā un Niklāvs Kurpnieks ‘’Brutāls un dēls’’ Liama lomā. Pārliecinoši, talantīgi un ar lielu nākotni!

Ilze Ķuzule-Skrastiņa ‘’Karmena’’ Karmenas lomā ir atradusi lomas dziļāko būtību un organiski izspēlē nebūt vieglo Karmenas dzīvesstāstu.

Ieva Segliņa ‘’Mīlēt’’ un ‘’Bannija Manro nāve’’ Lībijas lomā. Abās lomās atradusi jaunas nianses, kas pierāda, ka viņa var būt tik daudzveidīga!

Jaunā aktrise Elīna Dambe ‘’Klusa nakts, dzēra nakts’’ Prostitūtas Rozes lomā. Dažās studentu izrādēs Elīna mani līdz šim nebija pārliecinājusi, un nekas neliecināja, ka tas varētu mainīties. Bet, redzot viņu Valmierā, sapratu, ka tā ir viņas īstā vieta, kur viņu noteikti sagaida skaistas lomas un laba nākotne. Pārliecināja!

Beidzoties sezonai, vienmēr sākumā  ir maza tukšuma izjūta, bet visiem vajag atpūsties un sakrāt spēkus jaunam posmam. Un daudzi jauni aktieri ir iekarojuši manu sirdi. Nenoliegšu -patīk man Latvijas teātris…

636212224755964833-1352602709_THEATRE

”Karmena” Dailes teātrī

Man liekas, ka šosezon katrs mans bloga ieraksts sākas ar atvainošanos vai iemeslu uzskaitīšanu, kāpēc tik sasodīti ilgi neesmu neko rakstījusi. Arī šoreiz nebūs īpaši citādi. Nespēju šogad sevi piespiest rakstīt biežāk, jo darba un uztraukumu ir vairāk nekā citreiz, un, manuprāt, labāk nepublicēt sliktus un vienaldzīgus bloga ierakstus. Labāk to darīt reti, bet kaut cik ar jēgu. Vakar biju uz uz Dailes teātra jauniestudējumu ‘’Karmena’’ lielajā zālē. Nemaz nebiju domājusi ko vairāk rakstīt, bet izrāde manī kaut ko pamodināja. Kaut ko ļoti labu un skaistu. Esmu vēl joprojām emociju varā. Sen tā neesmu jutusies.

Toreiz, kad pavasarī pirku biļetes uz ‘’Karmenu’’, neko daudz nedomāju. Kad parādījās pirmās fotogrāfijas, manī kaut kas iekustējās – sajūta, ka man varētu patikt. Šoreiz mana intuīcija bija stiprāka par dažu labu atsauksmi un kritiku. Mirklī, kad pacēlās aizkars, manas acis ieraudzīja skatuvi, un es izdzirdēju pirmos vārdus, ko izrunāja Pēteris Liepiņš, aizceļoju uz Karmenas pasauli un realitātē vairs neatrados. Radītajā atmosfērā bija neticami liela spriedze. Viss tovakar vibrēja. Un kaislības uz skatuves bija pietiekošas! Tām nav vienmēr jābūt redzamām liesmām. Tās var arī būt gruzdošas ogles, kas ik par reizei sprakšķ ar savām dzirkstelēm. Tieši tas ārējais miers un aukstasinība rada dziļas kaislības, kuras var tikai sajust,  ne ieraudzīt.

Šo izrādi var arī nosaukt par Ilzes Ķuzules – Skrastiņas un Artūra Skrastiņa izrādi. Fantastiska partnerība un viens otra izjušanu! Tieši viņi padarīja Karmenas un Hosē tik dzīvus un skaistus. Ilze ir atradusi visdziļāko kodolu Karmenas būtībai. Manuprāt, šī ir viena no viņas vislabākajām lomā. Kaislīga, izaicinoša un patiesa Karmena. Savukārt, Artūrs Hosē lomā ir atradis cilvēcību, lielo mīlestību pret Karmenu. Bet būtība slēpjas tieši viņu saspēlē. Vārdos to nevar uzrakstīt un aprakstīt. Tas pašam ir jaizjūt un jāizdzīvo līdz ar viņiem.

Patīk, ka katram aktierim ir šoreiz sava nozīme uz skatuves. Scenogrāfija, kustības un mūzika piepilda milzīgo Dailes teātra skatuvi ļoti veiksmīgi un skaisti. Domāju, ka režisors Rolands Atkočūns ir skaidri zinājis, ko grib, un labi ticis ar visu galā. Laba režija! Sajūtas, kas piemeklēja, skatoties ‘’Karmenu’’, šosezon izjutu pirmo reizi. Jāatzīst, ka, izskanot finālam un lēnām aizveroties aizkaram, savas asaras vairs nevaldīju un ļāvu tām plūst. Šī ir noteikti tā izrāde, ko var saukt par lielu teātra pārdzīvojumu. Varbūt tā mani arī īpaši aizkustināja, jo jau no bērnības esmu mīlējusi Karmenas stāstu. Maza būdama, divas reizes noskatījos veco operas iestudējumu. Toreiz, protams, to nesapratu līdz galam, bet Karmenas būtība mani vienmēr ir saistījusi. Varbūt tas tāpēc, ka mīlu brīvību un neatkarību tāpat kā viņa.

Izrāde ir par mums, mūsu iekšējo brīvību, mīlestību un to, cik dzīve var būt tomēr neparedzama. Kad liekas, ka tā jau ir sakārtota un nesekos nekādas lielas izmaiņas, tad  dažās minūtēs tā var arī pilnīgi mainīties. Liktenis.

DSC04488 (1)

Foto:Mārtiņš Vilkārsis

Jauniestudējumi Nacionālajā teātrī

Cik ļoti sagribējās atkal kaut ko rakstīt! Tagad, jau vairāk nekā divus mēnešus, neesmu neko ne rakstījusi, ne publicējusi savā blogā. Laiks skrien neticami ātri. Brīžiem šķiet, ka netieku tam vairs līdzi. Pa šo laiku esmu redzējusi diezgan daudz izrādes, un daudzas no tām man ir ļoti patikušas un iekustinājušas kādu citu smadzeņu daļu. Ja iepriekšējos bloga ierakstus veidoju kā mazu mēneša pārskatu, šis ieraksts būs apkopojums par Nacionālā teātra trīs jaunākajām izrādēm visās trīs zālēs.

Pavisam nesen redzētā izrāde(precīzāk, vakar redzētā) ir “Plikpaurainā dziedone’’ Nacionālā teātra Aktieru zālē. Visprecīzāk to varētu nosaukt kā pretlugu/nelugu. Absurda lugu žanrs man ir pavisam svešs, tāpēc pieļauju domu, ka pilnīgi visu nesapratu, kā domāts, bet izjutu  pa savam.

Iestudējumam ir apbrīnojams vieglums, kaut aktieriem šis uzdevums nebūt nav viegls. Atcerēties brīžiem gandrīz,manuprāt, neiespējami piņķerīgo tekstu un nesajaukt neko vietām – tas prasa lielu precizitāti un koncentrēšanos. Izrāde aizrauj no paša pirmā mirkļa, un to varētu nosaukt arī kā spēli, kurā aktieri un ,mazliet arī skatītāji, ir spēlmaņi. Šo asociāciju veidoja uz galda(kura vidus bija tukšs) rūpīgi rindiņā noliktās kārtis, kuras beigās tika atkal savāktas.

Brīžiem vārdu spēles, pilnīgi ikdienišķas sarunas, piemēram, kas šodien tika ēsts, salīdzinājumi, vairāku lietu, pamatojumu apgāšana kājām gaisā un, visbeidzot, elementāru lietu atklāšana no jauna smadzenēm liek domāti pilnīgi citādi, un jāieslēdz nestandarta domāšana. Dažas ainas izraisa pamatīgu smieklu devu, kā, piemēram, aina, kurā aktieri aktīvi sarunājas mazliet izdomātā valodā. Pa vidu tai spraucas daudzi latviešu vārdi, kurus, saliekot kopā, neveidojas loģisks teikums. Dažiem vārdiem izņemti burti, pielikti klāt citi, brīžiem šķiet, ka runā pilnīgi nereālā valodā. Lai gan amizanta aina, tā man asociē, kad mācies vai māci pats kādu valodu, tu paskaties uz visu mazliet citādi. Un tad brīžiem veidojas gan galvā, gan realitātē mazliet izdomāta valoda.

Izrāde atklāj jaunu pasauli un redzējumu uz lietām, mums no cita – jauna skatupunkta. Aktieru komanda ir brīnišķīga, režija arī(Indra Roga), un laiks arī pazuda nemanot. Patiešām izdevusies izrāde!

xlarge_0206

Foto:Kristaps Kalns

Vēl viena izrāde, kas jau gandrīz mēnesi nelaiž pavisam vaļā, ir ‘’Lidojošais Travolta’’ Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Lai gan viedokļi atšķiras, un cik cilvēku, tik šoreiz arī viedokļu, es noteikti esmu no tām, kurai tā ļoti, ļoti patika un ir atstājusi nospiedumu. Biju devusies uz pirmizrādi, un izbrīnīja aktieru saliedētība un kopīguma sajūta. Kā saprotu, tad no oriģināllugas(Artūrs Dīcis) ir palikušas tikai galvenās sižeta līnijas.

Aizrauj jau izveidotā skatuve – ienākot Jaunajā zāle, degunā uzreiz iesitas siena smarža, ir novietoti vairāki siena ruļļi, kuros vēlāk, galvenokārt Travolta, ielien uz laiku iekšā, lai distancētos, paslēptos no apkārtējiem. Visa skatuve ir pilna ar sienu! Un gaiša telpa arī ir. Labi, ka teātra mājaslapā ierakstīts, lai izvēlas plānu apģērbu, ejot uz izrādi, jo ir ļoti karsti. Izrāde spilgti ataino lauku bezcerību, skumjas, indivīdu iefiltrēšanos sabiedrībā. Travoltas ‘’izgājieni’’ lugā tiek attēloti kā brīvmākslinieka radošās performances, personības izpausmes. Izrādē viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kaut īstenībā no visiem apkārtējiem saprot visu vislabāk un ir ‘’visnormālākais’’.

Iestudējumā sākumā ir arī par ko pasmieties, bet laika gaitā smaidu aizklāj smeldzīga nolemtības sajūta. Regnāra Vaivara izrādes, vismaz man, vienmēr ir neparedzamas, un kāds iestudējums man ārkārtīgi patīk, cits pilnīgi nē (kā manā gadījumā tā bija ar ‘’Laulības dzīves ainām’’, kas visos iedvesa lielu sajūsmu). Šī man liekas precīzi, kaut, protams, ar dažiem atslābuma mirkļiem, veiksmīgi iestudēta izrāde.

‘’Lidojošais Travolta’’ ar atklātību, ik pa laikam parodēšanu, ieņirgšanu, atklātību un skaidrību ne tikai aizrauj, bet iesēj pārdomu sēklu, kura, kā jau iepriekš minēju, nelaiž vaļā ilgi. Šī būs no tām reizēm, kad pēc laika to gribēšu redzēt vēlreiz.

17021347_10154523333908095_6508069378511743889_n

Foto:Kristaps Kalns

Laikam viena no skandalozākajām šīs sezonas izrādēm ir kļuvusi ‘’Tuvā pilsēta’’ Nacionālā teātra Lielajā zālē. Latviešiem laikam vēl nebijusi teātra pieredze, nebijusi tēma. Vārdu sakot, publikai viss jauns. Palasot komentārus teātra mājaslapā, mazliet mati ceļas stāvus. Vai tad patiešām latvietis kā skatītājs,parasts iedzīvotājs, patiešām nav kaut kripatiņu ticis tuvāk Eiropai? Marjus Ivaškeviča lugas darbība sākotnēji norisinājās Skandināvijā (precīzāk, Dānijā, Kopenhāgenā un Zviedrijā, Malmē), kur šī tēma ir kļuvusi jau gandrīz par ikdienu. Sākumā, ejot uz izrādi, nebiju pārāk informēta par mūsdienu skandināvu darbiem, bet, atnākot mājās, uzzināju, ka ir daudz romāni, īpaši kriminālromāni un izdoti jau krietni sen, kur darbība ir ļoti līdzīga ‘’Tuvajai pilsētai’’. Narkotikas, visa veida sekss, prostitūcija, seksuālas iegribas, fantāzijas, dzīves bezjēga ir norma Skandināvijai, kur to sākumā nemaz neredz, kamēr ‘’neieurķējas’’ smalkāk pilsētas dzīves stūros.

Man problēmas nesagādāja rupjie teksti, vardarbība un atkailināšanās, kas tik daudziem latviešiem ir pāri viņu tikumībai, bet gan režija. Pirmais cēliens bija interesants, diezgan raits un, lai gan neesmu no Kirila Serebreņņikova stila cienītājām, tas likās saistošs. Otrais cēliens likās par garš, izstiepts, radās sajūta, ka vairs nav ko teikt. Viss ‘’pulveris’’ bija izšauts jau pašā sākumā. Manuprāt, ar pirmo cēlienu varēja pat beigt, jo arī atrisinājums, kas bija tikai otrā cēliena otrā pusē, man jau bija diezgan skaidrs sākumā. Muļļāšanās par vienu un to pašu, aktieru nogurums, režijas klupieni otrajā cēlienā sabojāja man visu izrādi kopumā. Visvairāk pārliecināja Maija Doveika nogurušās sievas Annikas lomā un dialogi jeb, drīzāk sakot, monologi starp maniaku Bilu(Kaspars Zvīgulis) un Serenetu(Dita Lūriņa).

Bet pats galvenais, ko novērtēju, ir Nacionālā teātra uzdrīkstēšanās iestudēt netipisku, provocējošu izrādi Lielajā zālē. Ceru, ka brīžīem iznīcīgie komentāri neapturēs teātra radošumu, drosmi un vairs neatgriezīsies tikai pie sirsnīgajām, labestīgajām izrādēm(kuras, ik pa retam, arī ir  vajadzīgas).

17103351_10154533973528095_6318303035138731406_n

Foto:Kristaps Kalns

Ceru, ka pavasaris nāks ar siltumu, pārdomas rosinošām izrādēm un manu saņemšanos uzrakstīt par tām.